Neērtās sarunas

Mēs mākam pļāpāt, čatot, klačoties, gvelzt niekus, bet nemākam runāt...Mēs klausāmies, bet nedzirdam. Mēs izšaujam vārdus, kā bultas. Un nepatiesi, ļauni vārdi ieurbjas otrā un sāp ilgi, jo ilgi..Bet vārdi spēj arī dziedināt un būt brīnišķīgas zāles (vai vismaz plāksteris uz ievainojuma).

Gudri un pieredzējuši vadītāji nesūta nesagatavotus, neapmācītus jaunkareivjus cīņā. Tas būtu apzināti atdot viņus pazušanai, nodot viņus ienaidnieka rokās. Viņi zaudēs cīņā, pat ja būs apbruņoti līdz zobiem, bet nemācēs bruņojumu lietot… Vai arī izvilks balto padošanās karogu un iesoļos tieši iznīcībā..

Tu šogad piedalīsies mīlestības akcijā? Nopirksi sarkanas rozes un konfekšu kasti sirds formā? Uzrakstīsi jauku kartiņu vai vēstulīti? Tas ir jauki…bet mīlestība nav pasākums. Mīlestība jālieto katru dienu! Mīlestība ir mūsu dienišķā maize!

Aizvien biežāk pamanu daudzos cilvēkos vēlmi izcelties apkārtējo vidū - vēlmi sajusties īpašam…Un mēs tiešām tādi esam. Ikviens no mums ir īpašs. Nav divu pilnīgi vienādu sniegpārsliņu vai akmeņu. Kur nu vēl runāt par cilvēkiem…Vēlme izcelties, atšķirties. Tas ir labi vai slikti? Tas ir pareizi vai nepareizi? Man šķiet atbilde ir mērenībā (devās).

Christmas is considered a miraculous time when the quiet longing of the heart can be filled. Many, watching the romantic Christmas time movies about soul mates date, hope they will meet their soulmate too… But do christians, feeling lonely, have to throw themselves into “temporary” relationships?