Šajā rudens laikā tā vien gribas domāt par svētībām, ko Dievs mums dod. Agrīnajā metodistu garīgajā mēnešrakstā atradu kādu labu rakstu, kas der arī šodien mums ar nosaukumu “Svētīt, lai būtu par svētību!” Šīs pārliecības izaicinās tevi kā kristieti, nesēdēt ērti savā komforta zonā, bet no sirds pārliecināties par to vai tu tiešām esi par svētību cilvēkiem sev apkārt!
Šā gada 1.oktobrī LAMB Rīgas 1.draudzē svinējām mācītājas un ex.superintendentes Gitas Mednes 80.jubileju. Dievkalpojumu vadīja patreizējā mācītāja Anna Dobele, bet Mednes kundzei bija gods sludināt. Raksturīgi šai svētku reizei mācītāja dalījās ar savu personīgo ticības liecību, uzsvaru liekot uz savu atgriešanos mājās Latvijā no ASV kopā ar savu vīru. Šajā Dieva Vārdā bija sadzirdama uzticība, paļāvība un neatlaidīga mīlestība uz Dievu un Viņa aicinājumu.
Tāšu draudze jau vairākus gadus savas mācītājas Guntas Grīnas - Sologubas vadībā lūdz par misiju, misionāriem un dažādām valstīm. Līdz vienā brīdī visi sirdī satvēra, ka tu vari būt misijā un doties kalpošanā tepat Latvijā.
Līdz ar to evaņģelizācija ir gan visas draudzes galvenais mērķis, gan arī individuāla kristieša galvenais aicinājums. Jēzus teica saviem mācekļiem: “Ejiet un dariet citus par mācekļiem!”
Lai nu šīs zivis visu savu dzīves laiku dzīvo sālīgā ūdenī, viņa pate nekad netop sālīga, tādēļ ka tā dzīva. Lūgšanās cilvēks dzīvo no grēka aptraipītā pasaules jūrā, bet paliek tīrs no viņa sālīguma, jo caur lūgšanu tas dzīvo dzīvības avota ūdenī.
Ja es būtu sātans, es darītu visu iespējamo, lai traucētu un bremzētu Jēzus sekotāju lūgšanu dzīvi. Es no visa speka uzbruktu pašam svarīgākajam kristiešu ierocim - lūgšanām! Es ielauztos viņu lūgšanu kambaros..
Mūsu sirdis ir Jēzus mājvieta. Iztīrīsim un saposīsim to, gaidot Sava Glābēja dzimšanas dienu!
Vēlos pastāstīt par svētbrīžiem Cēsu draudzē pirms vairākiem gadiem. Kā mīļas un sirsnīgas atmiņas. Adventes laika mērķis ir arvien vairāk pietuvoties Dievam. Iziet no tumsas un ar katru iedegto sveci vairot gaismu šajā tumšajā pasaulē!
Vasarsvētku rītā Jeruzalemē mācekļi atradās aiz slēgtām durvīm, būdami pārņemti paši ar sevi un viens ar otru. Viņi prātoja par savām pieredzēm un neveiksmēm. Es varu iztēloties, ka viņi runāja par Jēzus augšāmcelšanos un par to, ko Viņš bija domājis, sakot, lai tie gaida Jeruzalemē tikmēr, kamēr saņems spēku no augšienes. Viņi ir gaidījuši jau desmit dienu, un neviens no viņiem nezina, cik ilgi viņiem vēl būs jāgaida. Nu jau ir pienākusi Vasarsvētku diena, ebreju Pashā svinību beigas un Dieva likuma – desmit baušļu – svinības.
Nepieciešama stingra uzmanība uz acīm, ausīm – jā un uz visām ārējām jūtām, citādi tie katrā ziņa būs pavedēji uz grēku. Tuvojas briesmas – tūliņ vērs savas domas uz citu pusi. Pietiek tik lai dotu tām drusku brīvības un neizbēgami iekritīsi, kur neder. Redzi, kur rodas atbildība! Griba pārvalda domāšanu, un tādēļ no manis atkarājas, domāt to, vai citu un tādā kārtā iespaidot savas jūtas. Tā tad es esmu atbildīgs par tām.
