Ir patiesības, kas nav maināmas, diskutējamas vai pat apspriežamas! Rodas jautājums, ja Bēthovena tiesības tiek aizsargātas un viņa skaņdarbus nevar klasiski spēlēt mainot pašus skaņdarba pamatus. Ja vīnziņi pilnīgi šausmās kliedz un pat vīna lietošanu grib pasargāt, lai kādu konkrētu vīnu nedzertu pie nepareizā ēdiena. Ja smaržai ir jābūt aromātam, kas patiešām ir smarža nevis smaka – kas aizstāvēs, pasargās Dieva likumus, Dieva vērtības, Dieva kārtību – JA NE KRISTUS MIESA – DRAUDZE, KURA IR AICINĀTA BŪT PAR SALDU SMARŽU!!!
Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Jāņa ev. 8:31-32
Šodien mēs dzīvojam tik ļoti advancētā, modernā un attīstītā pasaulē…. Ka arvien biežāk sevi pieķeru pie domas – kas te notiek??? Uz kurieni pasaule dodas? Vai tiešām tā ir attīstība, jeb degradācija???
Iedomāsimies tagad savā prātā PAVASARI….. Un tagad RUDENI……! Abi ir īsti, patiesi, skaisti, reāli, vajadzīgi, Dieva radīti gadalaiki – taču šīs abas patiesības, nekad nebūs vienlaicīgi patiesas. Vai nu ir pavasaris, jo daba mostas, lapas plaukst, saule siltāk silda, vai ir rudens, jo daba nes ražu, lapas birst un sauli biežāk aizēno lietus mākoņi.
Ja es saku, ka šodien ir PAVASARIS, bet laukā patiesībā nevis lapas plaukst kokos, bet krāsojās un jau krīt – tad mana patiesība ir šķērsām! Tāpat arī, ja es skaļi bļauju šodien ir RUDENS, bet daba patiesībā tikai tagad sāk mosties un koku zaros ir pumpuri, tad es atkal kļūdos. Līdzīgi PATIESĪBA = TIKAI VIENA!!! Un kā Svētie Raksti mums to atklāj – PATIESĪBA ir Dieva Vārdos, Dieva atziņā, Dievā!
Mēs šodien vēl aizvien dzīvojam pasaulē, kur ir problēmas, grūtības, vilšanās, sarežģījumi un grēks. Bet ir kāda patiesība, pie kuras cilvēce var griezties un iegūt visu nepieciešamo zināšanu, lai stātos pasaulei pretī, patvertos un stiprinātos, bet pats galvenais – glābtos. Mateja ev. 24:35 Jēzus saka: “Debess un zeme zudīs, bet Mani Vārdi nekad nezudīs.” Ne tikai nezudīs, bet NEKAD nezudīs!!!
Rakstos tiek lietots grieķu vārds “Logos” [λόγος] “Vārds”. Tas ir tas pats vārds, kas tiek lietots Jāņa ev. 1:1 “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” Šis Vārds, Viņa patiesība, Viņa mīlestība un tas, ko Jēzus izdarīja nākdams uz zemi, dzīvojot starp mums, ciezdams mūsu grēku dēļ, izlejot Savas asinis, tādējādi nomazgājot mūsu grēku – ŠĪ MĪLESTĪBA UN PATIESĪBA NEKAD NEZUDĪS!!!
Tas pats Vārds augšāmcēlās no nāves trešajā dienā pasludinādams UZVARU pār grēku, nāvi un velnu visas cilvēces dēļ!
Kad Jēzus saka, ja jūs paliekat Manos Vārdos – jūsos paliek PATIESĪBA, kas dara mūs brīvus, tad tas tieši to arī nozīmē – tu neesi vairs važās, grēka smaguma kalps, bet tu esi BRĪVS! Un caur šo ticību un paļāvību Kristus un Viņa Vārds un Vārda patiesība dzīvo mūsos un mēs tādā veidā arī Viņā.
Kad Jesaja pravieto kāds būs Mesija, kas reiz nāks, tad viņš atklāj, ka pār Mesiju – “klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars. Bijība Tā Kunga priekšā būs Viņam salda smarža” (Jes.11:2-3a) Tātad pašam Jēzum, pašam Dieva Dēlam – būs bijība Dieva priekšā un simboliski tas tiek pielīdzināts saldai, tīkamai, jaukai, patīkamai smaržai!
Pāvils savā vēstulē 2.Kor.2:14-15 “Paldies Dievam, Kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās smalās. Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd!”
Būtībā Dievs pielīdzina mūs, kristiešus – Dieva bērnus, jaukam aromātam, kas izplata Kristus aromātu. Un tie, kas šo aromātu baudīs – tie taps izglābti, un kas maldīsies, bet sastapsies ar šo aromātu – tie griezīsies atpakaļ un sekos Kristus aromātam! Un tā ir pati lielākā svētība un spēks, ko Kristus Miesa, Kristus Draudze, Dieva Baznīca spēj paveikt šeit virs zemes tā, lai Kristus upuris nebūtu veltīgs!
Vai Kristus Miesa var izplūdināt divus aromātus vienlaicīgi, īpaši ja tie ir savstarpēji nesaderīgi? Aizdomājieties, cik patīkama, jauka un svaiga ir smarža kādā no kosmētikas veikaliem….Domas vien rada vēlmi kaut ko jaunu iegādāties. Un tagad iedomājieties kokapstrādes vai galdniecības iestādi, kur ir jūtama patīkama dēļu skaidu smarža vai pat tikko uz koka uzklāta lineļļa …. Tās ir abas jaukas smaržas, bet nesavienojamas smaržas un kopā jaucoties viena otrai traucē vai viena otru atceļ!
Bet var būt vēl šausmīgāki varianti. Garšīgā, jaukā, saldā štovēto kāpostu smarža kopā ar degvielas stacijas uzpildes smaržu. Divas smaržas, kas kopā nesader – nekad neveidos jaunu, patīkamu aromātu, tā drīzāk kļūst par smaku. Smaržu pasaulē ir pat noteikumi, kurus aromātus nevar jaukt kopā (iesaku papētīt, ļoti interesanti, bet šeit nevēlos aizņemt vietu).
Līdzīgi manu sirdi piepildīja Svētais Gars šā gada konferences Dievkalpojumā, kad mācītājs Andris Vainovskis pieteica skaņdarbu, kuru atskaņoja divi lieliski mūziķi no abām Rīgas draudzēm. Viens spēlēja melno flīģeli, bet otrs balto flīģelii. Šis skaņdarbs ko viņi atskaņoja vienlaicīgi bija viens un tas pats, taču katram mūziķim bija sava interpretācija. Lai šis skaņdarbs nekļūtu par haosu, nesaskanīgu troksni un negrieztu ausīs – viņi abi pārliecinājās, ka pašos pamatos viņi paliek nemainīgi: takstmērs vienāds un nošu atslēga vienāda! Tāpat mūs priecēja vijolnieks ar klasiskām mūzikas skaņām – bet savā izpildījumā, savā improvizācijā. Taču, kas notiktu – ja šie mūziķi atteiktos no pašiem pamatiem, no tā, kas šo skaņdarbu vēl aizvien liek mūsu ausīm atpazīt? Kas notiktu ja abi flīģeļi sāktu spēlēt katrs savā takstmērā un savā nošu atslēgā? Skaidrs kā diena – ka PATIESO mūzikas melodiju mēs nemaz neatpazītu un vēl trakāk – tas būtu briesmīgs troksnis, kuru mēs gribētu ātrāk pārtraukt. Pat mūzikas pasaulē pastāv noteikumi, kurus nevar pārkāpt, jo tādā veidā dara pāri skaņdarba autoram.
Tā labprāt iedziļinātos arī pārējās cilvēka maņās – jo arī garšas nevar daudzas jaukt kopā. Tāpat redzei – tuvredzīgam nedod tālredzīgā brilles, vai tumsā tu nevelc saules brilles. Un pat tauste nāk palīgā – ja tu aiztiec ledu, tas ir auksts, nevis karsts. Tas būtu absurds, ja vienu dienu mēs dzirdētu cilvēkus sakām, bet šodien es jūtu, ka ledus ir dedzinoši karsts.
Ir patiesības, kas nav maināmas, diskutējams vai pat apspriežamas! Rodas jautājums, ja Bēthovena tiesības tiek aizsargātas un viņa skaņdarbus nevar klasiski spēlēt mainot pašus skaņdarba pamatus, ja vīnziņi pilnīgi šausmās kliedz un pat vīna lietošanu grib pasargāt, lai kādu konkrētu vīnu nedzertu pie nepareizā ēdiena, ja smaržai ir jābūt aromātam, kas patiešām ir smarža nevis smaka – kas aizstāvēs, pasargās, Dieva likumus, Dieva vērtības, Dieva kārtību – JA NE KRISTUS MIESA – DRAUDZE, KURA IR AICINĀTA BŪT PAR SALDU SMARŽU!!!
Mūsu uzdevums ir dzīvot Dieva Vārda PATIESĪBĀ, sargāt Dieva Vārda PATIESĪBU, jo tikai Dieva Vārda PATIESĪBA dara cilvēku brīvu! Tolerance pret grēku nozog iespēju grēkā kritušajām cilvēkam sastapties ar Kristu un iemantot pilnīgu brīvību. Ja mūsu patiesība ir sašķobīta, mainīta, ietekmēta – un to dara tikai viens – mēs pazaudējam saldo smaržu, un mēs izplatām kaut ko citu. Saldējums ar sinepēm neiet kopā. Var jau kādi ekstrēmie teikt – nav nemaz tik traki. Bet, ja es teiktu savādak – ka viens no tiem ir aizliegtais auglis, inde, kas tevi un citus var nogalināt – vai tu tik un tā parakstītos un teiktu, gan jau ka mans saldējums ir stiprāks un nomāks to sinepju garšu un inde uz mani neiedarbosies?! Mana sirdsapziņa to neļauj!
Vienlaikus divas atšķirīgas patiesības nemaz nevar pastāvēt kopā – tādēļ tur patiesība vispār NAV!!!
“Paldies Dievam, Kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās smalās. Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd!”
Ticot, cerot un lūdzot,
~ Kristīne Rozefelde
