Mums katram noteikti ir daudz cilvēku, kuriem pateikties par ieguldījumu mūsu dzīvēs. Kuri bijuši mums blakus, mācījuši un vienkārši mīlējuši mūs.
Man arī ir.. Vispirms es vēlos pateikties savam Debesu Tēvam, ka Viņš ir klātesošs manā dzīvē. Ka Viņa Žēlastība un Mīlestība ir ar mani katru dienu! Varbūt es bezšaubīgi ticu Dieva Tēva mīlestībai pret mani tāpēc, ka Viņš mani tika svētījis ar mīlošiem vecākiem… Esmu uzaugusi mīloša tēta „azotē” – ilgi jo ilgi sildījusies viņa mīlestības staros. Būdams jau krietni gados – pāri 80 – tētis mēdza mani pastumt malā no kāda smagāka darba ar teicienu „tas ir vīrietim jādara”. Kad ierados pārgurusi (dažreiz īgna un pūcīga) no darba, viņš pienesa man kafiju greznā krūzē un teica: „Tev bijusi smaga diena, meitiņ.” Un tas atjaunoja manī spēju tēti samīļot, palūgt piedošanu un jautri patērzēt. Mans tētis raudāja, kad man sāpēja. Aizstāvēja, kad man darīja pāri. Tētis lepojās ar mani. Viņam patika visas manas radošās aktivitātes. Pats būdams mākslinieks, tētis atbalstīja un rosināja manus talantus. Jā, un tētim bija svarīgi, lai es izskatos skaisti – gaumīgs apģērbs, laba frizūra, manikīrs…Tētis manī ielika sievišķības pamatus…
Mans tētis palīdzēja man izprast Dieva mīlestības dziļumu.
Rita pateicībā savam tētim Rūdolfam Vainovskim
Man dzīvē nācies saskarties ar vairākiem brīnišķīgiem vīriešiem. Es pazinu abus vecotēvus, viens mācīja man zvejot, otrs daiļdārzniecībā padomus deva. Mans tēvs strādāja mežā (gāza kokus). Esmu svētīta ar tēvočiem, brāli un daudziem brālēniem. Un mans vīrs nebaidās no smaga darba. Viņus visus pazīstu kā patiesus, sirsnīgus, gādīgus cilvēkus. Vīrieši, kuri uzticamību prot novērtēt. Vīri, kurus nekad neatceros vienaldzīgi lūkojamies manās asarās. Diemžēl daļa no viņiem šo nekad neizlasīs, bet tie, kuri lasīs cerams netiks pārsteigti, ka esmu pateicīga Dievam par viņiem manā dzīvē. Paldies jums, mīļie, ka esat atsaucīgi un izpalīdzīgi.
Laura Sudāre
Paldies Debesu Tēvam par manas dzīves vīriešiem!
Visupirms gribas teikt paldies savam Debesu Tēvam, kas radīja mani un sūtīja mani uz šīs zemes. Paldies Debesu Tēvam, kurš Savus solījumus ir simtkārt turējis un piepildījis manā dzīvē! Paldies Debesu Tēvam, ka Viņa žēlastības dēļ es esmu satvērusi ticību Viņā un Viņš mani ir glābis un dāvājis jēgpilnu un garīgu šīs zemes dzīvi.
Paldies saku arī savam zemes tētim, Andrim Vainovskim, kurš kopā ar mammu dāvāja man dzīvību, vārdu, brāļus un tik daudz ko vēl! Paldies par daudzām pamācībām, kas dzīves gaitā ir nesušas skaidrību un pārliecību pieņemt svarīgus lēmumus. Mīlu tevi!
Paldies gribu teikt arī saviem brāļiem, Danielam Vainovskim un Zigmundam Vainovskim. Paldies, ka nekad mani neesat atstājuši! Paldies, ka mēs trijatā esam spējuši stāties pretī smagiem laikiem un nepazaudējuši viens otru. Paldies, ka varu lepoties ar tik ļoti daudz, ko jūs savās dzīvēs dariet, sasniedziet un uzvariet! Es jums ticu un mīlu jūs ļoti, ļoti!
Un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, vēlos teikt paldies sava vīriņam Oskaram Rozefeldam, kas mīl mani tādu, kāda es esmu. Paldies, vīrs, ka apprecēji mani un ļauj man piedzīvot īstas laimes un mīlestības pilnus gadus (nu jau 15) kopā ar tevi. Kad es redzu un piedzīvoju kā tu tuvojies Dievam, kā Viņš tevi vada un piepilda, mana sirds gavilē. Gan tādēļ, ka es redzi cik ļoti tu topi svētīts un piepildīts, gan arī tādēļ – ka šīs svētības līst arī pār mani un mūsu abu dēliem (milzīgs paldies arī Kristeram un Ernestam, kas man dāvā milzīgu laimi, prieku un svētību būt viņu mammītei. Arī viņi mani padara par labāku cilvēku!). Tu, vīriņ, esi pats čaklākais, sirsnīgākais un patiesākais cilvēks manā mūžā. Paldies, ka Tu man palīdzi kļūt par labāku cilvēku, sievieti, mammu un lai cik dīvaini tas kādam izklausītos – arī par labāku mācītāju! Tu mani motivē, iedrošini, atbalsti un es redzu un jūtu, ka esi mans un manas dzīves fans. Es novērtēju Tavu sirdi, mīlestību, uzticību un nodošanos mūsu ģimenes labā! Un tu ar savas dzīves piemēru, svētī bagātīgi mūsu dēlus, kuriem dāvā pašu labāko – garīgas vērtības caur savu dzīves piemēru. To es bezgala novērtēju!
Mīlu tevi! (Zinu, zinu – tu vairāk 😊).
Meita, māsa, sieva un mamma Kristīne Rozefelde
Mēs cilvēki laiku pa laikam svinam lielākus vai mazākus svētkus. Septembris ir ne tikai īpašs ar to, ka ir pirmā skolas diena skolēniem, bet arī ar Tēta dienu. Svētkiem un dienu, kas tikai pirms salīdzinoši neilga laika ienākusi mūsu kultūrā un ar katru gadu solīti pa solītim iesakņojas mūsu tautas atzīmējamo dienu sarakstā.
Tētis, paps, tēvs, sencītis, patēvs, krustēvs, audžutēvs vārdi, kas nes spēku un vīrišķību, kas nes tēvišķīgumu un piederību bērnam.
Būt tētim tā ir dāvana! Dāvana gluži tāpat kā būt mammai- būt vecākam ir dāvana.. Bērns- pati skaistākā dāvana ar ko svētī Dievs. Tēta būtība ir spēks, kas nepieciešams ik vienam gan mazam, gan lielam ķiparam. Tētis nav tikai tas, kurš mājās nes naudas maku un nav tas kuram ģimenē lielākā alga. Tētis ir tā stiprā roka, kas savā rokā paņem bērna roku un tur to, kamēr tā atlaižas vaļā. Tētis ir tas, kas paņem opē, kad bērna kājas piekusušas un nespēj vairs palikt ne soli. Tētis ir tas, kurš spēj pateikt stingru un nelokāmu “Nē!” Tētis ir tas, kurš nostāsies pret lielāko armiju, lai aizstāvētu savu atvasi. Viņam nav jābūt pilnām kabatām ar naudu un lielu, dārgu auto- nē, tētis ir vīrišķīgais spēks acu skatā, apskāvienos, atbalstā, līdzbūšanā bērna ikdienā un ne tikai.
Mans tētis… mani vecāki ir šķīrušies kopš agras bērnības. Godīgi sakot pat neatminos laiku, kad viņi būtu dzīvojuši kopā. Līdz pat 16 gadiem man bija audžutētis un tētis.
Tētis Vilnis- mans īstais un vienīgais. Tētis kurš vienmēr ir bijis manā dzīvē, pat neesot zem viena jumta ikdienā. Viņš nav ideals, un pat ne tuvu tam, bet viņš ir mans vienīgais un vismīļākais tētis. Viņš vienmēr ir bijis man blakus ne tik daudz fiziski, kā garīgi. Vienmēr ir bijis līdzās telefona zvana attālumā. Viņš noteikti nav cilvēks, kurš lēks pirmā lidmašīnā un brauks man pakaļ, ja būs ziepes, bet viņš būs tas kurš teiks: “Meitiņ, viss būs labi!” Tad lūk no kurienes man dzīves optimisms 😊
Kad biju bērns, piektdienas bija tēta dienas. Tās nebija iedomājamas bez tēta mājām un viņa tā laika ģimenes. Manas otrās mājas, kur tiku mīlēta un pieņemta. Tētis, kurš daudz savā dzīvē kritis un cēlies, kurš vēl joprojām tik reižu cik ceļas tik krīt, bet nekad nav man pagriezis muguru. Tētis ir tas no kura esmu iemācījusies otram padot roku, kad tas krīt. No viņa esmu iemācījusies, ka visi cilvēki ir vienādi cienījami- vai tas nabags, vai bagāts. Prezidents, karalis vai sētas vietējais klaidonis- visi ir cilvēki. Viņš reiz teica: “Meitiņ, otram ir jāpalīdz!” tik vienkārši, bet tik dziļi un patiesi vārdi. Jā, dažreiz apbrīnoju viņa plašo sirdi – tā spēj piedot un aizmirst, tā spēj mīlēt un panest it visu. Es neatminos daudz spožu mirkļu no bērnības ar tēti, bet vienu gan zinu, ka tēta rokas lielais īkšķis bija mana drošība. Atminos mirkļus, kad gājām staigāt ieķēros tēta īkšķī un tā bija mana drošība. Tā bija sajūta- lai kas notiks, mans tētis ir ar mani. Mans tētis ir ar mani… pavisam nesen tik ļoti, ļoti baudīju viņa apskāvienu- kā mazs bērns apķēros ap kaklu un ļāvos tēta siltumam. Ļāvos dzirdēt viņa sirds pukstus un vienkārši teicu: “samīļo mani.”
Teju 14 gadus ikdienā dzīvoju kopā ar audžutēti, bet tā arī nekad pa īstam viņu nespēju nosaukt nekā citādi kā tikai vārdā. Ļoti cienīju un mīlēju arī viņu, bet mazliet citādi, mazliet savādāk, mazliet mazāk – varbūt – nezinu. Bet mīlēju, protams, ka mīlēju, tomēr mans tētis vienmēr ir un būs mans vienīgais tētis Vilnis.
Jēzum vai viņam ar nebija divu tētu? Zemes tēvs un Debesu Tēvs. Jāzeps īpaši izredzēts Dieva darbam. Īpašs vīrs ar īpašu uzdevumu. Tieši viņu Dievs lietoja par Jēzus fizisko tēvu. Vīrieti Jēzus dzīvē, kas patiesi Jēzum mācīja galdnieka amatu. Kas patiesi rūpējās un gādāja par savu saimi. Bez Jāzepa pilnīgi noteikti Jēzus dzīve uz zemes nebūtu iedomājama, jo tieši Jāzepa uzdevums bija būt Jēzus fiziskam tēvam.
Savukārt Jēzus Debesu Tēvs- Dievs. Jēzus spēks, atbalsts, vadonis Viņa ceļa rādītājs un skolotājs. Jēzus Dieva mīļotais un vienīgais Dēls.
Vivita
