Hey mazais Dieva radītais brīnumiņ! Sveiciens rudenīgā dienā tieši tev! Vai esi apēdis daudz ābolu šajā rudenī? Ja neesi tad aši pagūsti to izdarīt, jo Dievs ir sarūpējis ābolus, lai tos ēdot mēs uzņemtu daudz vitamīnu- tāpēc grauz vien tos kamēr vēl nav nosaluši!
Klau, šodien gribu, lai tu pats vai kopā ar kādu pieaugušo izlasi stāstu par kādu ģimeni.
Sataisi tēju! Tik uzmanīgi, tā var būt ļoti karsta – neaplaucējies. Ielien gultiņā un lasi!
Kādā lauku mājā starp lieliem ozoliem un dažiem bērziem dzīvoja mamma, tētis un viņu divi bērni- dēls Rūdolfs un meita Šarlote. Rūdolfam kā jau puikam patika makšķerēt, kāpt kokos un laiku pa laikam palīdzēt tētim pie mājas darbiem. Rūdolfs nebija nekāds lielais puika, viņam vien bija 7 gadi, bet gudrs un spēcīgs- kā nekā lielais brālis māsai Šarlotei. Šarlote maza gandrīz 5 gadus veca jaunkudze, kurai patīk rozā krāsa un zirgi. Zirgus šķiet Šarlote mācījās zīmēt no brīža, kad iemācījās turēt rokās zīmuli. Rūdolfs šajā gadā sāka iet skolā, bet māsiņa jau atkal bērnudārzā. Viss jau būtu labi, patiešām labi, ja vien… ah ja vien mājās nebūtu strīdu un kautiņu starp abiem bērniem. “Ah!” nopūtās mamma, apsēžoties blakus vīram uz dīvāna “ko, lai dara vīrs, ar tiem palaidņiem? Miera nu nemaz vairs nav! Šodien atkal kautiņš. Māsa bļauj un raud, bet Rūdolfs tik bļauj: “aizveries sīkā!” Nu nav taču Šarlote nekādas durvis, kas var aizvērties un vispār tā teikt nepienākas. Man sāp sirds par viņu strīdiem ik dien!”
Vīrs mazliet padomājis, piecēlās un aizgāja pie abiem bērniem. “Nākat man līdzi,” teica tētis abiem bērniem un paņemdams abus aiz rokas aizgāja uz piemājas dīķīti, pa ceļam paņemdams vislielāko akmeni ko varēja atrast.
Ūdens dīķī mazliet saduļķojies, bet mierīgs. Gar nelielā dīķa malām zied dažas ūdensrozes, bet uz vienas no tām sēz varde, kas ieraudzījusi bērnus ar tēti sastingusi. Plunkš! Atskan skaņa no ūdens! “Tēt, ko tu dari!” skaļi iesaucās Rūdolfs. “Tu taču tā vari nosist kādu vardi!”
“Jā dēls, varu patiesi varu, tev taisnība” atbildēja tētis, paldies Dievam ka netrāpīju, bet zini, vārdi, ko jūs ar māsu sakāt viens otram trāpa jūsu sirdīs. Tie sāp katram no mums! Rūdolf un Šarlote, akmens šķiet ir tikai akmens kamēr tas nelido pa gaisu un nevienam netrāpa- neizdara pāri, bet kad tas trāpa tad sāp, tad ļoti, ļoti sāp. Tieši tāpat mīļie bērni ir ar sliktiem vārdiem, tie sāp un ļoti, ļoti sāp, kad tiek pateikti skaļi tie patiesi spēj nokaut un izdarīt pāri ļoti, ļoti sāpīgi.
Bībelē Pāvila vēstulē efeziešiem 9:29 ir kāds īpašs pants: “No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.
Pie dīķa iestājās klusums. Liels pārdomu klusums! Tik liels klusums, ka pēc mirkļa varēja dzirdēt kāda tukša punča prasīšanu pēc ēdiena. “Tēt, man gribas ēst” klusi ausī tētim iečukstēja Šarlote, “lūdzu iesim mājās, es mīlēšu brāli apsolu.” teica Šarlote. Un tai pat brīdī Rūdolfs apskāva māsu un klusi iečukstēja ausī “Māsiņ, mīlu tevi.” Tēta sejā iezagās smaids, jo šķiet bērni patiesi saprata ka plunkš nebija tāpat vien.
Vai ar mums nav līdzīgi kā ar Rūdolfu un Šarloti? Mēs pasakām mums mīļiem un dārgiem tik bieži lietas ko nemaz negribam un nedomājam. Mēs pasakām, jo ir dusmas, niķi un stiķi- mēs metam ar akmeni- vārdiem- un pat nezinam, kur tie iekrīt. Mēs metam cerot, ka tie neievainos un nenogalinās, bet tie tik bieži ievaino un nogalina mūsu mīļos.
Bībele mums māca par dusmām .
Bet zini, mums ir Debesu Tētis, kas ja vien mēs lūdzam, Viņš palīdz mums savaldīt savu muti. Palīdz paklusēt, kad gribas teikt ko sliktu. Viņš palīdz novērst dusmas un dot mieru, ja mēs lūdzam. Viņš patiesi palīdz teikt es tevi mīlu, tā vietā lai teiktu to, kas citam sāp.
Es tevi aicinu uz lūgšanu:
Mīļais Dievs, es pateicos Tev, ka man ir mute, ka man ir valoda un es varu runāt. Es pateicos, ka varu izteikt savas domas, sajūtas un to, kas ir manā sirsniņā. Bet es Tevi lūdzu, Dievs, ka Tu man palīdzi biežāk teikt labus nevis sliktu vārdus. Mīlestības un prieka vārdus, nevis vārdus, kas kādu sāpina un kādam izdara pāri.
Paldies, ka Tu uzklausi manu lūgšanu. Āmen!
Kad tu pēdējo reizi kādam teici “Es tevi mīlu?” Kad tev kāds teica, ka tevi mīl? Kā tu juties?
Vai zini ko mājās bija pagatavojusi Šarlotes un Rūdolfa mamma kamēr bērni ar tēti bija pie dīķa? Kā tev šķiet? Neuzminēji! Šarlotes ābolkūku!
Re, pagatavo arī tu to! Sauc palīgā pieaugušo!
Tev būs nepieciešams:
- 4 āboli
- 3 olu dzeltenumi
- 2 glāzes miltu
- 1,5 glāzes cukura
- 200 g mīksta sviesta
- pustējkarote cepamā pulvera
Rīkojies šādi:
- Olu dzeltenumus sakuļ ar pusglāzi cukura un mīkstu sviestu.
- Tad pievieno miltus, kuros iemaisīts cepamais pulveris.
- Visu samaisa un samīca, līdz mīkla nelīp pie rokām.
- Aptuveni 1/3 mīklas nogriež un ieliek ledusskapī. Ja grib, pat saldētavā – jo vajag, lai tā tiešām ir auksta.
- Atlikušo mīklu vienmērīgi izklāj veidnē ar noņemamām maliņām.
- Mīklai jābūt arī uz malām, ne tikai apakšas. Drusku sabaksta ar dakšiņu, lai cepoties neuzpūšas.
- Pa virsu uzrīvē nomizotus ābolus, kam izņemtas serdes.
- Olu baltumus saputo ar atlikušo glāzi cukura, līdz tas ir stingrs.
- Saputoto masu pārlej āboliem.
- Un pa virsu uzrīvē auksto mīklu no ledusskapja.
- Cep 200 grādos apmēram 30 minūtes.
Izdevās? Protams! Pirms baudam Šarlotes āboļrausi apskauj savus mīļos un pasaki cik ļoti viņus mīli! Lai labi garšo!
He vai zini, te daži ieteikumi, lai vieglāk savaldītu dusmas:
- Dusmās skaiti! Klusē un skaiti līdz 100.
- Elpo dziļi, kad dusmojies. Dziļi ieelpo un lēni izelpo
- Paņem papīru un zīmuli, uzzīmē savas dusmas, pēc tam papīru saplēs un izmet. Nekrāj dusmas mapītē
- Paskaties spogulī uz to dusmu pūķi- pasmaidi viņam!
- Nomazgā mutu vairākas reizes ar aukstu ūdeni
- Padzeries ūdeni
- LŪDZ DIEVU un lasi Bībeli
- Uzliec slavēšanas mūziku un dejo Dievam par godu!
- Uzdziedi dziesmu: Manī prieks tā kā upe, manī prieks tā kā upe, manī prieks tā kā upe sirdī plūst!
