Viens gads prom no manām mājām Latvijā, bet tik piepildīts, dažāds un aizraujošs. Caur šo gadu mācos uzticēties Dievam un Viņa rūpēm.
Dievs ir visur tur, kur mēs esam ar Viņu! Viņš ir nemainīgs, bet paldies Viņam, ka Viņš maina mani, paldies Viņam ka šis ir mans “mainīšanās” laiks šajā vietā, šajā zemē, šajā tautā un kultūrā.
Es ārpus Latvijas, kas to būtu domājis- Dievs acīm redzot tā domāja, bet ne es. Pirms teju gada mans un manas ģimenes ceļš atveda mūs uz Zviedrijas dienvidu pusi.
Šoreiz mazliet par to, kā un kur Dievs mums ir šeit mūsu mājvietā starp mazpilsētas klusumu un mieru, starp daudzām kultūrām un citu valodu. Vietu, kur vēl pirms 12 mēnešiem viss bija svešs, bet nu ir kļuvis par savu.
Esmu Vivita Kalniņa. Ja lasi šīs slejas jau vairākās Bākugunīs, tad esi pamanījis, ka esmu šīs slejas autore. Esmu kalpojusi LAMB* kā lokālmācītāja Kuldīgas un Mātras draudzēs, esmu bijusi LAMB bērnu kalpošanas koordinātoru, vairāku nometņu vadītāja un vienkārši daļa no LAMB Kristus ģimenes.
Aptuveni trīs gadus atpakaļ jutu sevī augam ilgas pēc pārmaiņām. Pārmaiņām darbā, pārmaiņām kalpošanā, pārmaiņām ticības dzīvē un vispār pārmaiņām savā būtībā. Esmu cilvēks kuram patīk rutīna, bet kad tā ir iesūnojusi, tad alkstu to izkustināt. Tā nu meklēju un domāju par savu ceļu, par kalpošanām, par darbu, bet līdz galam neredzēju nevienu iespēju un variantus kā kaut kas varētu mainīties. Līdz 2023. gada 1 janvārī, vīram braucot atpakaļ uz darbu Zviedrijā, es pirmo reizi raudāju tā, ka man šķita ka mani lauž uz pusēm sajūta, ka mana daļa atkal aizbrauc. Raudāju kā no rīta pamostoties tā līdz vakaram ejot gulēt. 2 janvārī pamodos un šķiet viss aizgājis, pagājis un mana ikdiena atkal paiet ar meitiņām gaidot tēti mājās pēc aptuveni mēneša uz teju 4 dienām. Tā nu sanāca, ka šajā reizē tētis netika pie mums, bet mēs pie tēta. Izbaudījām mūsu laiku kopā un atkal jau sāpīgā šķiršanās un došanās mums uz LV, bet viņa palikšana šeit Zviedrijā. Tik šoreiz viss pavisam citādi… ceļā uz ostu, lai dotos mājup mašīnas aizmugurē abas meitiņas iesnaudušās, bet mums vīra un sievas sarunas un teikums no vīra: “Iedomājies, es esmu zaudējis gadu no meitiņu dzīves.” “Kādu gadu? Nav pat pagājuši deviņi mēneši.” “Jā sieviņ, gadu! Gadu no meitiņu skolas dzīves.”
Tajā mirklī es redzēju sava vīra asaru pilnās acis, dzirdēju aizlūzušo balsi un savu egoismu. Es negribu būt šeit! Es gribu tur, kur man ir manas mājas. Es nevaru, jo man ir bail! Tās bija sajūtas, kas manī virpuļoja pēc sarunas ar vīru, līdz pat brīdim, kad pagāja kāds laiks un es salūzu Dieva priekšā! Salauzu savu egoismu un pieņēmu lēmumu- būt šeit Zviedrijā.
Tagad atskatoties atpakaļ es tik ļoti redzu, kā visu Dievs bija sakārtojis un pat neredzu nevienu citu variantu kā to, ka mums bija un ir jābūt šeit, šeit mūsu mājvietā tagad.
Kur ir Dievs?! Visur! Viņš patiesi manī šeit ir visur! Es teju katru dienu redzu un piedzīvoju Viņa lielās rūpes un gādību. Sākot no mazām ikdienišķām lietām beidzot ar brīnišķīgu draudzi kurā esam. Dievs mūs savedis ar latviešu kristiešiem, kuri ir mana Kristus ģimene šeit. Laiku pa laikam ir sajūta, ka manas acis ir atvērušās vēl plašāk un tās ik dienu saredz Dieva rūpes. Atminos, ka viena no raizēm manā prātā bija rudens āboli. Negribu un nevaru ar prātu veikalā rudens laikā pirkt ābolus. Nieka āboli, bet tik īpaši tie mirkļi, kad no laukiem atved tikko noplūktus ābolus un cep ābolrausi. Pēc pāris dienām, kad domāju par āboliem devos uz saimniecības ēku un re, tur blakus aug divas bezgala gardas ābeles. Šķiet Dievs teica: “Ņem un ēd!” Lieki piebilst, ka viena no pēdējā mēneša tradīcijām ir ābola apēšana kopā ar mūsu sunīti rīta pastaigas laikā.
Kāda no pirmām dienām, kad uzsāku mācības Zviedru valodā- sēdēju lekcijā un domāju, kā gribētu kādā kafejnīca paēst pusdienas. Gribētu izbaudīt citu ēdienu un vienkārši papusdienot kafejnīca. Pēc neilga brīža lekcija beidzās un mana jauniegūtā draudzene no Taizemes piedāvāja aiziet viņai līdzi uz Taizemiešu veikaliņu, kur pēc lekcijām piestrādāja. Protams, man diena brīva un viss jaunais mani aizrauj. Ejam! Ieejot veikaliņā, mūs sagaidīja veikala īpašniece, kura uzaicināja mūs pievienoties uz pusdienām turpat veikaliņa pagrabstāva virtuvītē. Nogājām un manām acīm pavērās neticams skats- taizemiešu ēdiens, gluži kā restorānā. Dieva godība un rūpes patiesi atklājas ik mirkli šeit man. Bet tai pat laikā protams ir pārbaudījumi, kuri nebūt nav tie vieglākie. Šeit esmu patiesi piedzīvojusi brīžus, kad mans bezspēks spēcīgs kļūst Dievā! Esmu piedzīvojusi paklausību Svētam Garam, kad šķiet neloģiski un aplami tā rīkoties. Esmu piedzīvojusi brīdi, kad pagriežos un ieraugu sātanu- tā ka patiesi- viņš ir ar mani un mums mūsu namā. Esmu piedzīvojusi mirkli, kad gribas nomirt un patiesi nomirt, jo ir tumsība un izmisums tik liels, ka nevaru redzēt pat niecīgāko gaismas stariņu. Viens gads prom no manām mājām Latvijā, bet tik piepildīts, dažāds un aizraujošs. Caur šo gadu mācos uzticēties Dievam un Viņa rūpēm. Mācos atslēgt prātu un ļaut Viņam darīt! Man vienmēr šķita, ka Dievam uzticos un ļaujos, bet tikai šeit jaunā vietā, jaunā kultūrā, jaunā sabiedrībā un citos apstākļos saprotu, cik ļoti valdīju es pati pār savu ikdienu, plāniem, sapņiem un mērķiem un cik maz vietas atstāju Dieva darbam manī!
Dievs ir visur tur, kur mēs esam ar Viņu! Viņš ir nemainīgs, bet paldies Viņam, ka Viņš maina mani, paldies Viņam ka šis ir mans “mainīšanās” laiks šajā vietā, šajā zemē, šajā tautā un kultūrā.
Sirsnīgs un silts sveiciens Tev no manis Zviedrijā- Vivita
*LAMB- Latvijas Apvienotā Metodistu baznīca
