Address
304 North Cardinal St.
Dorchester Center, MA 02124

Work Hours
Monday to Friday: 7AM - 7PM
Weekend: 10AM - 5PM

dirt road, forest, spring

Trīskāršais Svētā Gara noslēpums

1930.gadu sākumā Kristīgajā Aizstāvī parādījās James McConkey grāmatas “Trīskāršais Svētā Gara noslēpums” citāti. Lasot šo vielu, nav brīnums kādēļ Kristīgā Aizstāvja redakcija četru gadu garumā, katrā avīzē ievietoja rakstus no šīs grāmatas. McConkey bija tā laika autors, kura rakstīšanas dāvanu citi vērtēja kā retu, brīnumaini izpalīdzīgu savā stilā un kā dārgumu katra Kristieša dzīvei. Šī grāmata ir vēl šodien daudzu rakstnieku, tostarp teologu, vidū atzīta kā viena no izcilākajām par Svēto Garu. James McConkey dzimis 1858.gadā Amerikā, Pensilvānijā, pabeidza Prinstonas koledžu (tagad Universitāti), kurā bija savas klases prezidents. Studēja likumu jurisprudencē un, kļūstot par kristieti agrīnajos divdesmitajos gados, pievērsās grāmatu rakstīšanai. Sākumā rakstīja gan tikai slejas vietējās draudzes mēnešrakstos, bet tā kā bija pieprasījums, tad sāka apkopot rakstus un izdeva grāmatas. James McConkey tiek dēvēts kā – Rakstnieks, kas nodevies Garīgumam!

Šodien būs citāts no grāmatas “Trīskāršais Svētā Gara noslēpums”, 2.nodaļas ar virsrakstu “Viņa pilnības noslēpums” un apakštēma “Nodošanās Kristum”. Un galvenā doma, kas tiks apskatīta un izpētīta ir – Kā mēs varam būt pārliecināti par to, ka Svētā Gara dāvanu esam saņēmuši un Svētais Gars mūsos darbojas?!  Autors savu domu balsta Svētajos Rakstos: “Nododat sevi pašus…Dievam”. Rom. 6:13; “Nododat savas miesas… Dievam”. Rom. 12:1; “Pāvils, Jēzus Kristus kalps”. Rom. 1:1.

Kā tad mēs atzīstam, ka Svētā Gara dāvanu esam saņēmuši; ka mēs esam ar To kristīti; ka Viņš ir iekš mums iemājojis, lai tur mūžīgi paliktu; kāds tad ir Viņa pilnības noslēpums? Kāds ir Viņa miera, spēka un mīlestības dzīves pārplūstošais noslēpums? Mēs uz to atbildēsim.

Mūsu dzīves neaprobežota nodošana Dievam, mūsu gribas padošana Viņa gribai. Tātad, 1. ja mēs savus grēkus nododam un ticam, tad mēs saņemam Svēto Garu. Ja mēs savu dzīvi nododam un ticam, tad mēs topam piepildīti ar Svēto Garu. 2. Gara saņemšana ir Dieva atbilde uz grēku nožēlošanu un uzticību!!! Gara pilnība ir Dieva atbilde uz padevību un ticību. 3. Pie atgriešanās Gars iekš mums iemājo; pie nodošanās tas Gars, kurš iekš mums jau mājo, grib darīt mūs pilnīgi par savu īpašumu. Augstākais, cilvēcīgais nosacījums piepildīšanai ar Garu, ir dzīve, pilnīgi padota Dieva gribai.

Tā ir patiesība: 1.SAPRĀTĀ

Pēc mūsu ieskata visi tie mākoņi, kuri aptumšo mūsu dvēselēs šo lielo patiesību, pazudīs tā priekšā, kurš rūpīgi ievēros rakstiem un piedzīvojumiem piemēroto lielo patiesību par divkārtējo ticīgā cilvēka dabu. Mēs apskatīsim vispirms grēcinieka stāvokli. Viņam ir tikai viena – “vecā cilvēka daba”. Šis cilvēks ir absolūti miris grēkos un pārkāpumos. Dievišķās mīlestības vietā iekš viņa ir patmīlība un viņš dzīvo miesīgu dzīvi. Gars ir spēcīgs ar viņu cīnīties un arī to dara, bet ne iekš viņa, jo tikai tam, kurš “Kristum pieder” ir šis Gars. Bet nu nāk brīnišķā pārmaiņa. Viņš nožēlo grēkus un tic uz Jēzu Kristu. Kas nu notiek? Viņš piedzimst no augšienes, no Dieva, no Gara. Un ko nozīmē šie izteicieni? Vienkārši to, ka ir iesākusies iekš viņa jauna dzīve, ir iestājusies dzīve no Dieva. Dievs pats, Svētā Gara personā ir atnācis, lai iekš viņa dzīvotu. Viņš ir saņēmis Svēto Garu. Viņam ir tagad tas, ko grēcinieks nepazīst – jauna daba. Bet kad iegāja Gars šai jaunā dzīvē, vai tad vecā dzīve, “vecais cilvēks” izgāja? Ak nē! Ja vecais cilvēks būtu izgājis, tad Gara saņemšana nozīmētu arī piepildīšanu ar Viņu uz visiem laikiem, jo Viņš tad pilnīgi iemājotu. Bet tas nenotiek. Kad jaunā dzīve iestājas, vecā neizbeidzas. Par to nodod mums Dieva Vārds, mūsu pašu piedzīvojums. Ticīgajam tagad ir divkārtēja daba. Iekš viņa mājo tagad “miesa” un “gars” – vecā un jaunā dzīvība. Tās abas mājo iekš viņa. Bet kā nāvīgi ienaidnieki tās abas grib iegūt valdīšanu viņa dzīvē: “Miesai gribas pret to Garu un Garam pret miesu”. Jo katrs spēks grib valdīt ne tikai iekš viņa, bet pilnīgi par viņu. Katrs cenšas uz to, lai viņu piepildītu. Jautājums ir palicis citāds. Nav vairs jājautā pēc tā, kā saņemt šo Garu. Tas ir noticis, viņš to jau ir saņēmis. Bet viņš redz, ka Gars ir palicis par miesas līdziedzīvotāju. Tādēļ tagad paceļas jautājums, kā tagad tas, iekš kura mājo divas dabas, lai top piepildīts ar vienu no viņām? Kā lai viņš pazīst pārplūstošo Gara dzīvību un top atsvabināts no miesas varas? Atbilde liekas skaidra. Kā citādi viņš varētu tapt piepildīts, kā atdodoties pilnīgi tam, ar kuru viņš vēlētos kļūt piepildīts? Viņam ir tiesības izvēlēties. Viņš var padoties vienam vai otram spēkam. Vai nav skaidrs tas, ka viņu pildīs tā dzīvība, kurai viņš padosies? Kad viņš kādreiz bija miesas kalps (Rom. 6:19), vai viņš tad nebija pildīts ar visādu netaisnību? (Rom 1:29) Tāpat arī tagad tādā mērā, kādā viņš padodas Garam (Rom.6:19), vai viņš netiks piepildīts ar Garu? It kā saldajam, svaigajam pavasara gaisam vajadzētu ienākt desmit istabu mājā, kas pilna ar nepatīkamām smakām. Jūs atverat tai vienu kameru, bet pārējo atstājat aizvērtu un valdījumā ar veco, trakulīgo atmosfēru. Patiešām, tīrs gaiss ir ieplūdis, bet kā tas var piepildīt māju, līdz jūs pilnībā nododat māju tai, atverot katru kaktiņu un spraugas, lai tās smaržotu elpu? Vai arī tas ir tā, it kā strūklaku barotu divi spēcīgi avoti, kas mutuļo no zemes, viens no ūdens, otrs no eļļas. Nav šaubu, ka strūklaka ir saņēmusi ūdeni, jo tā nepārtraukti plūst. Tomēr kā to var piepildīt ar ūdeni, ja vien tas pilnībā nododas savai dzīvības straumei un atsakās padoties eļļai? Tāpat tas ir ar Svēto Garu. Patiesi, Viņš ir ienācis katra ticīgā sirdī un paliek tur un paliks mūžīgi. Tomēr katrs ticīgais, kurā līdzās dzīvo miesa un Gars, var tik turpināt pakļauties miesai, lai izjauktu, apslāpētu un aizsprostotu visas viņā esošā Gara pilnības izpausmes. Šis fakts, ka pat pēc tam, kad ir saņemts Gars, mūsu dzīvē var būt sevis pārvaldīšana, ja nepadodamies Garam, ir pilnīgs un pietiekams izskaidrojums visam Gara pilnības trūkumam. Tas, kurš zina šīs pašdzīves šausmīgo spēku sevī; tās naidīgums pret Dievu; tā miesīgums; tās skumjas un Gara veldzēšana; tā nāvējošs sabojā visus svētītos Gara augļus; tā niknajai un izmisīgajai pretošanās viņa centieniem ieiet pilnīgā Gara dzīvē, nav vajadzīgs cits Gara pilnības neveiksmes skaidrojums kā tikai Es pilnība. Problēma ir nevis Garā, kas nav ienācis, bet gan gars, kas nav tam pakļauts un tādējādi atņemts no iespējas izpaust to pilnību, kādu Viņš vēlas. Līdzeklis ir skaidrs, loģisks, neizbēgams; atteikšanās nodot savu dzīvi ilgāk sevis pārvaldīšanai un ļaušanās Garam, lai “dzīvības Gara likums Kristū Jēzū mūs atbrīvotu no grēka un nāves likuma”.

No vecās drukas tulkoja un sagatavoja Kristīne Rozefelde