Address
304 North Cardinal St.
Dorchester Center, MA 02124

Work Hours
Monday to Friday: 7AM - 7PM
Weekend: 10AM - 5PM

dirt road, forest, spring

Pārdomas par Marka evaņģēlija 13.nodaļu

Nesen pārlasīju Marka evanģēliju un jutos ļoti pacilāts un iedvesmots no 13.nodaļas. Līdzīgi kā Mateja 24.nodaļai, šī nodaļa ir Jēzus vēstījums par pēdējiem laikiem un zīmēm, kas tos pavada. Atšķirībā no, piemēram Kalna sprediķa (Mt.6) šie Jēzus vārdi nenāk kā tieša pamācība no Dieva, bet gan kā atbilde uz mācekļu zinātkārajiem jautājumiem: Kad tas viss (beigu laiks) notiks? Kādas būs zīmes no Dieva, lai mēs (mācekļi) varētu saprast, ka tas laiks ir pienācis? (no Mk.13:4)

Lai saprastu kontekstu, jāatgriežas nodaļas sākumā, kad kāds, vārdā nenosaukts māceklis, sajūsmā par grandiozo templi, nenoturējās izsaukties: Kādi akmeņi! Kādas ēkas! (no Mk.13:1). Var noprast, ka Jēzus, dienas nogalē izejot no Tempļa, kurā bija daudzkārt uzrunāts gan no Viņam ticīgajiem, gan farizejiem, kuri meklēja pieķert Viņu pretrunās, kā arī bija redzējis gan nabaga atraitnes ziedojumu, gan bagātnieku liekulību, neļāvās sajūsmai, bet pravietoja, ka pēc kāda laika Templis būs tā nopostīts, ka akmens uz akmens nepaliks (Mk.13:2). Zinot vēsturi, tas tā arī notika – 70.gadā pēc jūdu sacelšanās visa Jeruzaleme un Templis tika nolīdzināti praktiski līdz ar zemi- mūsdienās ir saglabājies tikai Raudu mūris- pamatu rampas fragments. Jūdu sacelšanās sākās 68.gadā, un sākotnēji tai bija panākumi- tika sakauts romiešu Jeruzalemes garnizons, un vairākās veiksmīgās kaujās atbrīvota arī pārējā teritorija. Taču romiešu kara mašīna bija spēcīga, romieši negrasījās atteikties no Jūdejas, un vēlāko Romas imperatoru Vespasiāna un viņa dēla Tita vadībā romiešu armija pamazām atkaroja zaudētās teritorijas, aplenca Jeruzālemi un pēc niknām cīņām iekaroja to. Jeruzālemes iedzīvotājus nogalināja vai pārdeva verdzībā, vēlāk jūdiem tika aizliegts pat tuvoties pilsētas drupām. Romieši centās pat izdzēst no atmiņas Jeruzālemes nosaukumu, uz tās drupām atjaunoto pilsētu nosaucot Aelia Capitolina. Mūsdienu Jeruzālemē ir apskatāms Jēzus dzīves laika pilsētas modelis, un pilsētas lielums, paša Tempļa milzīgais apjoms un robustums liecina, kāds niknums bija pārņēmis romiešus, kuriem nenoliedzami bija jāpieliek ne mazums pūļu, lai to visu nolīdzinātu. Nepārprotiet mani, es tiešām daudz ko atdotu, lai varētu pastaigāt pa Jeruzālemes ielām, uzkāpt kaut vai līdz Tempļa vārtiem un aplūkot pilsētu no Eļļas kalna (Olīvkalna) pirms tās izpostīšanas. Jēzus mēdza sēdēt uz Eļļas kalna un nolūkoties uz grandiozo pilsētu ar sava Tēva templi, un cik cilvēciski grūti Viņam bija apzināties, ka pēc nepilniem 40 gadiem tā visa vairs nebūs, un arī Viņam pašam jau ļoti drīz būs jāpieņem krusta nāve…

Arī tajā dienā, sēžot Eļļas kalnā, ar skatu uz Templi, Jēzus sāka atbildēt uz Pētera, Jēkaba, Jāņa un Andreja jautājumiem: Kad? un Kāda zīme? Interesanti, ka Jēzus pirmie vārdi bija: “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo daudzi nāks Manā Vārdā, sacīdami: Es tas esmu, un daudzus pievils.” (Mk.13:6). Jēzus paredz, ka būs viltus pravieši, kas pravietos melus, un daudzi, arī ticīgie tiks piemānīti. Tālāk Jēzus runā par dabas kataklizmām, kariem, karu daudzināšanu, ticīgo vajāšanām. Visas šīs lietas ir notikušas iepriekš, turpina notikt un arī turpinās notikt. Kāds mācītājs ir teicis: Pēdējie laiki ir sākušies līdz ar Jēzu Kristu, un es, visticamāk nenodzīvošu līdz to beigām. Personīgi es šajā Jēzus pravietojumā vislabāk uztveru  divas frāzes: “Nebīstieties”(Mk13:7) un “Nebēdājieties, kad jūs vedīs valdnieku un ķēniņu priekšā, jo Svētais Gars runās ar jūsu muti” (no Mk.13:9,11). Es to saprotu tā, ka Dievs tur savu roku pār saviem bērniem, pasargā tos un vada domās, vārdos un darbos. Tas man liek  justies droši par sevi un tuvākajiem, lai arī kādas bēdas stāv priekšā. Vienīgi jālūdz Dievs, lai mēs paši nesabojājam savu dzīvi ar iekāri, muļķību, dusmām, vienaldzību utt. 

“Kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts” (Mk.13:13). Kristiešu draudzes veidojušās dažādos apstākļos- piemēram Romā sākumā kristiešus nevajāja, tos uzskatīja par jūdu sektu, un jūdaisms bija atļauts. Nežēlīgas vajāšanas sākās imperatora Nerona laikā, un daudzi bija izvēles priekšā- noliegt Jēzu vai mirt mokošā nāvē. Savukārt Padomju Savienībā kristietība oficiāli nebija aizliegta, baznīcas darbojās, taču neviens nevarēja veidot nopietnu karjeru, ja pozicionēja sevi kā atklātu kristieti. Jauns kristietis varēja strādāt fizisku darbu, par vadošu amatu nevarēja ne sapņot. Izvēle bija katra paša ziņā- iemantot normālu dzīvi, cieņu, statusu, mantu, dzīvokli, Žiguli, apmaiņā pret atsacīšanos no draudzes  vai palikt uzticīgam Jēzus aicinājumam un iemantot debesu valstību. No mūsdienu skatpunkta, izvēle bija acīmredzama, bet tolaik ne visiem tā bija pa spēkam. Mūsdienu Latvijā nav kristiešu vajāšanu, mēs varam lepoties ar salīdzinoši mierīgu līdzpastāvēšanu starp konfesijām. Lielākais izaicinājums “pastāvēt līdz galam” ir nepieņemt pasaules loģiku, bailes, neirozes. Jā, arī palikt savā kalpošanā, draudzē, uzturēt savu baznīcu ar ziedojumiem, atbalstu, darbu. Pastāvēt līdz galam nozīmē arī nezaudēt mīlestību. Tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs (Mt.24:12). Pirms dažiem gadiem es šo rakstu vietu nesapratu. Tagad, diemžēl, skaudri apzinos, ko tā nozīmē. Redzot netaisnību pasaulē un tai nostiprinoties, pieaugot spēkā, pārņemot prātus, rodas vēlme nocietināties, paļauties uz savu paša spēku un kliegt uz Dievu : “Kur Tu esi? Kāpēc Tu šo visu pieļauj?”. Skaidras atbildes nav.. Kad būs pavisam slikti un visas ciltis virs zemes vaimanās un (tad) redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību (Mt.24:30). Kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana (Mt.24:27). Un Viņš izsūtīs Savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram (Mt.24:31). Kad tas viss notiks? Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs (Mt.24:36).  Es reizēm skatos History Channel, kurā ir raidījumi 1st World War : Hell on Earth (1.pasaules karš: Elle zemes virsū) un Apocalypse : 2nd World War (2.pasaules karš:Apokalipse), bet vēl sen pirms tam bijuši mongoļu iebrukumi, krusta kari, osmaņu iekarojumi, berberu un vikingu sirojumi. Patiešām, cilvēces vēsture līdz šim jau ir bijusi pilna ar katastrofām, kariem un briesmīgiem kara noziegumiem, daudzkārt jau tālaika paaudzei ir bijušas visas tiesības teikt: “Nu gan pasaules gals ir klāt!”. Kā zināms, vēl nē.. Cik ilgi vēl, un kam VĒL ir jānotiek?! Ja par šo visu domā ar pasaules prātu, tad naktī nevar mierīgi gulēt, un glābiņš šķiet nocietināt sirdi, labākajā gadījumā apsūdzēt Dievu cietsirdībā, sliktākajā- atteikties no ticības un garīgi mirt. Kaut kur iztālēm mierīgi, skaidri un maigi skan Jēzus vārdi: “Mācieties līdzību no vīģes koka. Kad viņa zaros jau pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt, ka vasara ir tuvu klāt. Tā arīdzan jūs- kad jūs to visu redzat, tad ziniet ka Viņš ir tuvu durvju priekšā”(Mt.24:32-33). Jēzus vārdi stiprina un dod cerību. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs (Mk.13:31). Tā kā mēs nezinām laiku, kad Jēzus atnāks, tad mums nav iespējas “pagulēt”- t.i palikt vienaldzīgiem, slinkiem kalpošanā, ļauties izmisumam, atmest līdzjūtību, nerūpēties par tuvākajiem un attiecībām ar Dievu, domājot, ka, Jēzum atnākot, būšu uz strīpas ar iedegtu lāpu. Nē, tas tā neiet cauri. Jēzus saka: “Esiet nomodā!”(Mk.13:37).

Atis Baumanis