Jau ilgu laiku es mācos runāt…Tu dzirdēji pareizi, es mācos runāt. Runāt konkrēti, atklāti, skaidri un saprotami. Un pavisam grūti ir apgūt prasmi klausīties.
Es esmu ievērojusi, ka mēs mākam pļāpāt, čatot, klačoties, gvelzt niekus, bet nemākam runāt.
Mūsu starpā veidojas saspīlējumi, sāpinājumi un saasinājumi. Un visbiežāk tas notiek pārpratuma dēļ. Jo…mēs nemākam runāt. Tā vietā, lai otram atklāti pajautātu: „Ko tu domāji, sacīdams …?”.
Piemēram, kāds tevi nosauks par balodi. Ja tava pieredze un sapratne ir, ka balodis ir stulbs putns, kas nemāk pat ligzdu novīt – tu apvainosies…Bet ja tava izpratne ir, ka balodis ir miera simbols un labu ziņu vēstnesis – tu priecāsies.
Vai arī nosauks par vistu (atvainojiet, ka šoreiz par putniem). Ja uzskati, ka vista māk tikai kladzināt – tad sadzirdēsi apvainojumu. Ja turpretim zini, ka vista ir vērtīgs, gādīgs putns un esi ievērojis, cik vistas ir dažādas un skaistas – tas būs pagodinājums.
Diemžēl mēs baidāmies vai negribam noskaidrot, ko sarunu biedrs īsti ir domājis ar pateikto. Tā vietā mēs ejam pie citiem un teikto atstāstām pēc savas izpratnes, pievienojot vēl savas emocijas. Un nesaprašanās jau uzņem apgriezienus. Teiktais vēl apaug ar klausītāja izpratni un emocijām. Un izstāstītais jau ieguvis „pievienoto vērtību”. Vēl pie tam, ja tas, kuram atstāstīja teikto nav miera nesējs, bet ķildu cienītājs. Tad drāma var sākties… Skatītāji ne vien ieņem vietas, bet arī aktīvi piedalās..
Glumāka par sviestu ir viņu mutes valoda, bet sirdī ir karš. Viņu vārdi ir maigāki par eļļu, bet patiesībā tie ir kaili zobeni.
Psalmi 55:22
Vai es esmu baidījusies vai negribējusi noskaidrot, kā saprast otra sacīto? Esmu! Vai es esmu bijusi baumu teātra dalībniece? Esmu! Un katru reizi man nācies nožēlot, ka esmu neskaidri izteikusies. Jo tas tiek padots tālāk kā greiza piespēles bumba, kam jātrāpa klaču grozā. Tagad cenšos daudz nerunāt (citreiz aizšauju pat roku mutei priekšā, lai nepasprūk kāds nejaušs vārds, ko varētu ieaust baumu tīmeklī).
Neesi par daudz ātrs ar savu muti, un lai tava sirds savā trauksmē nepārsteidzas kādu vārdu izrunāt Dieva priekšā, jo Dievs ir debesīs, bet tu esi virs zemes; tāpēc lai maz ir tavu vārdu!
Salamans mācītājs 5:1-2
Mūsu rokasgrāmatā BĪBELĒ varam izlasīt, ka par katru savu vārdu mums būs jāatbild! Ka mums nav jāpiedalās, kur nekrietnas runas skan! Ka mums jārunā maz un patiesība!
Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos
Salamana pamācības 25:11
Bet, vai esmu mazāk vainīga, ja tikai klausos „greizās” runās?
Bet bieži mēs klačošanās uzvedumā esam ne vien skatītāji, bet arī aktieri un režisori. Mēs brīnāmies, ka pasliktinās attiecības, ka nevēlamies satikt cits citu…Mēs aizstāvamies, lai gan neviens mums neuzbrūk…Mēs klausāmies, bet nedzirdam. Mēs izšaujam vārdus, kā bultas. Un nepatiesi, ļauni vārdi ieurbjas otrā un sāp ilgi, jo ilgi..Bet vārdi spēj arī dziedināt un būt brīnišķīgas zāles (vai vismaz plāksteris uz ievainojuma).
No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.
Efeziešiem 4: 29
Es lūdzu Dievam, lai tavi un mani vārdi otru tikai ceļ un dziedē!
Rita Lapsiņa
