Dažus gadus atpakaļ es dzirdēju pazīstamu mācītāju J.B.Meneru sakām, ka Ābrama svētība esot spēkā vēl šodien. To drīkstot droši piesavināties ticībā. Reiz viņš, esot tā ticis vadīts, to Kungu lūgt, lai viņš ļaujot viņam piedzīvot Ābrama svētību arī viņa pēdējā daļā: iekš tevis visas ciltis virs zemes taps svētītas. Un tai gadā viņa grāmatas sākuši pārtulkot visās pasaules valodās.
Otrā ticībai nevar vienkārši pakaļdarīt. Bet tad es to dzirdēju, mani tas vārdos aizkustināja un nedeva vairs miera. Gan es nevarēju tā to Kungu lūgt, kā mācītājs Meners, bet es Viņu lūdzu, vai Viņš man varētu dot Ābrama svētību: “Es tevi svētīšu, un tu būsi par svētību.” Un – tai gadā es piedzīvoju, ka manu rakstu noņēmums pirmo reizi sasniedza skaitli 100,000. Un no tā laika nav pagājusi ne nedēļa, es varētu gan sacīt, gandrīz ne diena, kur es nesaņemtu vēstuli, kurā viens un otrs ziņo, ka caur vienu vai otru rakstu tas esot īpaši ticis svētīts un veicināts iekšējā dzīvē. Tā es esmu drīkstējis piedzīvot to, ka Ābrama svētība der vēl šodien.
Visiem viņa neder vienlīdzīgā kārtā. Ja tu neesi rakstnieks, viņa tev nederēs tā, kā viņa der man. Bet Dievs to parādīs arī pie tevis, ja tu to ticībā gaidīsi un izlūgsi: “Es tevi svētīšu un tu būsi par svētību.” Tas ir pavisam droši.
Es vēlētos, kaut šīs rindiņas katra viena lasītāja sirdī modinātu izsalkumu pēc tā, tapt par svētību. Ir tik daudz Dievbērnu, kuri nemaz vēl nav uzmodušies un nezin, priekš kam tie ir atgriesti un kamdēļ tas Kungs tos īsteni izglābis. Viņi dzīvo Dievbijīgu sev pašiem patīkamu dzīvi. Kā viņi agrāk sev priekus un baudu meklēja koncertos un teātros, tā tie tos tagad meklē Dievbērnu sapulcēs un konferencēs, bet iekšķīgais virziens ir tas pats: viņi grib baudīt. Viņi vēlas uztaisīties; viņi grib dabūt cerosmi (senvārds cerība un rosme kopā) un veicināšanu. Zināms, arī to mums vajag. Tomēr tas nav tas mērķis, kura dēļ mēs būtu pestīti. Dievs tādēļ vien nav maksājis par mums dārgo atpirkšanas maksu, ka lai nu mēs tik peldētu svētīgās sajūtās un priecātos par to, ka nāksim debesīs. Ak nē, Viņa nolūks bija kas cits. Viņš gribēja dabūt cilvēkus, kuri ļautos lietoties priekš tā, lai citiem būtu par svētību. Viņa žēlastības nolūki nav tikai ar mums vien, Viņam tie priekš visas pasaules. Un te Viņš savā žēlastībā grib lietot tevi un mani, lai mūs darītu par svētību citiem.
Vai tavā apkārtnē nav neviena cilvēka, kura dēļ Dievs tevi gribētu lietot? Droši vien, un ne tikai viens vien, bet daudzi. Ak, visapkārt ap mums ir misijas lauks. Visur mūs aptver modernais pagānisms. Tikai kristīguma pagānisms ir daudz sliktāks, nekā pagānisms tur ārā. Pie pagāniem vispār valda reliģiozitāte. Visur godina dievus un tos pielūdz. Bet pie daudziem, kuri saucas par kristīgiem, arī vēl pēdējās atliekas pārmestas pār malu. Te vajadzīgi ļaudis, kuri nododas priekš tam, lai Dievs tos ieceltu par svētību viņu apkārtnei.
Te, mīļā sieva, ir tavs vīrs. Tas no Dieva vēl ir tālu. Te nu Dieva plāns ir, tevi lietot, lai tavs vīrs taptu pestīts. Vīriem jātop mantotiem caur sievu staigāšanu bez vārdiem.
Mīļā māte, te ir tavi bērni. Mātes uzdevums ir svarīgs! Ja tagadnē mums kas ir vajadzīgs, tad tās ir mātes, kristīgas mātes, kuras uzaugošai paaudzei ir par svētību. Vai tu esi tāda māte? Vai tu ļaujies no Dieva svētīties, lai tu būtu par svētību?
Te ir tavi biedri. Kā stāv ar mūsu jauno vīru aprindām? Kāda tur Dieva vārda un prāta neievērošana! KO es mīļu un kas man patīk – tas man atļauts. Tas ir tas pamatprincips, pēc kura viss vairums dzīvo. Grēks? Novecojies jēdziens! Pārdzīvots viedoklis! Kas tad prasa pēc Dieva un Viņa pavēlēm?
Jā, visur kur mēs ejam un stāvam, visur mēs redzam cilvēkus, kuri dzīvo pasaulē bez Dieva. Un tādēļ tie ir cilvēki bez miera un bez prieka. Viņiem jau nav Tā, kurš viens var sirdi darīt līksmu un laimīgu, kurš to spēj pildīt ar dziļu paliekošu prieku: Jēzus mūsu Pestītājs. Ak, kas Viņu nepazīst, tas nezin to laimi būt par Viņa īpašumu, cik tie ir nabagi! Kā man viņu žēl, vai tev arī? Es vēlētos, kaut tev to būtu žēl; tad arī tavā sirdī pamostos izsalkums, būt par svētību. Tad tu neliksies mierā un neatdusēsies, līdz kamēr Dievs tev Ābrama svētību nebūs tieši piešķīris.
Pārdomā reiz labi, vai tu kādam esi bijis par svētību? Vai ir dvēseles, kuras tev pateicās par to, ka tās ir pestītas? Vai ir cilvēki, kuri caur tevi ir dabūjuši pamudinājumu uz bezgalīgo mūžību? Tu saki, ka tu nezini? Ak mīļā sirds, tad kādam esi par svētību, tad to dabū zināt. Un kad tu par to nekā nezini, tad man bail, ka tu nevienai dvēselei nebūsi bijis par svētību.
Zināms, nezinam jau visu, tas arī nav vajadzīgs. Bet to, vai Dievs mūs lieto, vai nē, to gan piedzīvo. Bailīgs ir tas mierinājums, ja atbildam ka viņš mācītājs: to atklās mūžība. Droši vien, mūžība atklās daudz ko, ko mēs šeit nebūsim ne redzējuši, ne piedzīvojuši. Bet tas nekā neredz un nepiedzīvo, tam sev būtu jājautā ar lielu nopietnību: “Vai es citiem biju par svētību? Vai mana dzīve Dievam nes augļus?”
Šis ir ne tikai vien mācītāja un sludinātāja, pilsētas miljonārā un diakonijas jautājiens, bet tas ir katra viena Dievbērna sirdsapziņas jautājiens, vienalga, vai tas būtu vīrs, vai sieva, vecs vai jauns. Dievs grib mūs svētīt, lai mēs par svētību būtu. Un ja mēs ar to neesam mierā, tad mūsu pestīšanas īstais nolūks paliek neizpildīts. Tad dvēseles, kuru dēļ Dievs mūs gribēja lietot, paliek neaizsniegtas. Jā, tas varbūt aiziet pazušanā tādēļ, ka savā ērtajā baudu dzīvē mēs nepaklausām Dievam.
Ak, kaut visu Dievbērnu sirdīs, kuri šo lasa, rastos izsalkums: Kungs, es gribu būt par svētību! Kungs, es negribu dzīvot tikai sevim un savai baudu dzīvei, bet es gribu būt par svētību citiem!
Bet katra svētība ir saistīta ar nosacījumiem. Tā bija arī ar Ābramu. Par viņu ir divi vārdi šai 1.Mozus 12.nodaļā, kurus es savā Bībelē esmu pastrīpojis. Pirmais vārds ir 4.pantiņā un skan: “Un Ābrams izgāja.” Otrais vārds stāv 6.pantiņa iesākumā: “Un Ābrams pārstaigāja.” Ko tas nozīmē? Visu savu dzīvi viņš nodeva Dievam pilnīgā paklausībā un uzticībā. Viņš izgāja. Viņš atstāja visu, lai paļautos pilnīgi un vienīgi Tā Kunga vadībai. Viņš bija paklausīgs. Tas ir viens. Ja mēs gribam būt par svētību, tad mums ir jāiziet. Tad mums noteikti un skaidri jāatstāj pasaule un grēks. Tad mums jāatgriežas pie Tā Kunga, mūsu dvēseļu Gana un Bīskapa.
Bet ar to vēl nav darīts viss; mums arī jāpārstaigā. Ko tas nozīmē? Dieva vadībā mums arī jāpaliek. Mums jāpaliek arī par ceļiniekiem un svešiniekiem.
Lats arī bija izgājis; bet viņš nepārstaigāja tā, kā viņa tēvocis Ābrams, un tādēļ viņa dzīves beigas tik nelaimes pilnas. Jūdas izgāja un palika par Jēzus mācekli, bet viņš nepārstaigāja. Viņš nevarēja šķirties no savas mīlestības uz naudu. Un tā viņš savu dzīvi beidza kā pašslepkavu (pašnāvnieku). Hananija izgāja, bet viņš nepārstaigāja. Viņš bija godkārīgs. Un tas viņu nobeidza. Dēma izgāja, bet viņš nepārstaigāja; viņš iemīlēja atkal pasauli. Un tā varētu pievest daudz piemēru par tādiem, kuri kādreiz izgājuši atgriešanas stundā, bet kuri nepārstaigāja savas dzīves svētīšanā. Par svētību var būt tikai tad, kad ir izgājis un tad pārstaigā. Kad dzīvo dzīvi, kura nodota Dievam. Iesākt ir labi. Bet netiek sacīts: iesākums labs, viss labs; bet gan saka: gals labs, viss labs. Labam iesākumam jāseko arī labam turpinājuma. Tikai tad mēs piedzīvojam svētības, ja izpildām visus tos nosacījumus, ar kuriem tās saistās. Un tie skan: iziet un pārstaigāt! Mans draugs, ja tu neesi bijis par svētību, vai tad tas iemesls nebija šeit? Varbūt tu nemaz vēl neesi tā īsti izgājis. Varbūt tu nemaz vēl neesi tā skaidri nošķīries no pasaules un grēka. Vai, kad tas IR bijis, vai pasaule tevi atkal nav savaldzinājusi un nomākusi?
Vai tā bija nauda, kas tevi savaņģoja kā Jūdasu? Vai tā bija godkārība, kā pie Ananijas? Vai tā bija pasaule, kā pie Dēmas? Jeb vai kaut kas cits? Nododies Tam Kungam noteikti un pilnīgi, un Viņš piepildīs tavas sirds ilgas: Es tevi svētīšu un tev būs būt par svētību!
Pēc F.Modersona A.B.
Tulkoja un sagatavoja Kristīne Rozefelde
