Pārdomas par Pāvila vēstuli galatiešiem

Par vēstuli galatiešiem pirmo reizi tā padziļināti uzzināju mesiāniskās draudzes mācītāja Orena Lev Ari dievkalpojumā, kad viņš viesojās Rīgā. Man vienmēr ir simpatizējuši mesiāniskie jūdi, un arī šis dievkalpojums nelika vilties- bija slavēšana ar brīnišķīgām dziesmām, draudze nekautrējās skaļi aplaudēt un arī dejot slavēšanas laikā, bija arī ļoti saturīga un pacilājoša svētruna, lūgšanas, grēku nožēla. 

Manā uztverē, lai pārdomātu un analizētu kādu Jaunās Derības tekstu, ir jāsaprot vēsturiskie apstākļi, konteksts ar pārējo Bībeli un arī atsauces uz Veco Derību- jo Dieva vārds iet cauri gadsimtiem un uzrunā cilvēkus dažādos laikos un tautās. Vispirms mani kā ģeogrāfijas entuziastu interesē, kur ir tāda Galatija? Galatija ir vēsturisks novads centrālajā Turcijā, kurā atrodas arī tagadējā Turcijas galvaspilsēta Ankara. Uz dienvidiem no tā, uz Vidusjūras pusi, ir skaists apgabals ar kalniem, ezeriem un nacionālajiem parkiem, arī daudziem pazīstamais kūrorts Antālija. Jaunajā Derībā minētās Ikonija, Listra un Derbe mūsdienās liela mēroga kartēs diemžēl vairs nav atrodamas.

Lai saprastu vēstules galatiešiem vēsturisko kontekstu, ir jāiepazīstas ar Apustuļu darbu 13.-14.nodaļām, ar Pāvila pirmo misijas braucienu. Pāvils kopā ar Barnabu apmeklēja Galatiju sava pirmā misijas brauciena laikā, atceļā no Kipras. Pisidijas Antiohijā viņi uzstājās sinagogā, uzrunājot jūdus un prosēlitus (jūdaismā pārgājušos pagānus). Savā runā Pāvils atsaucās uz Veco Derību, pārliecinot, ka Jēzus IR Mesija, ir miris un augšāmcēlies. Ps.16:10- Savam svētajam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu. Ikviens, kas tic Jēzum, ir taisnots no visiem grēkiem (Ap.13:39). Pāvils arī brīdināja zaimotājus (Ap.13:41, Hab.1:5). Draudze bija tik iespaidota no Pāvila svētrunas, ka aicināja viņu sludināt vēl un viņam radās daudz sekotāju starp jūdiem un prosēlitiem. Savukārt daudziem jūdiem radās skaudība. Pāvils un Barnaba viņiem atbildēja ar pravieša Jesajas vārdiem : Es Jūs (vai Tevi,Izraēlu) esmu licis par gaismu pagāniem, lai Jūs būtu par gaismu (pestīšanu) līdz pasaules galam (Jes.49:6). Pagāni priecājās un ticēja, tomēr jūdu ietekmes dēļ radās vajāšanas un Pāvils ar Barnabu tika izdzīti no šī apgabala robežām (Ap.13:50). Ikonijā Pāvils ar Barnabu sludināja sinagogā un runāja tik efektīvi, ka atkal pārliecināja daudzus jūdus un prosēlitus (Ap.14:1). Diemžēl jūdi atkal kūdīja pret sludinātājiem, tāpēc pilsētas ļaudis dalījās- citi bija ar jūdiem, citi ar apustuļiem (Ap.14:4). Radās nodoms (sazvērestība) pret Pāvilu un Barnabu tos nomētāt ar akmeņiem (Ap.14:5), pēc Mozus likuma, kā tautas atkritējus, tāpēc apustuļi bija spiesti atkal bēgt. Listrā notika dziedināšanas brīnums- vīrs ar slimām kājām dzirdēja (!) Pāvilu runājam, Pāvils viņu uzlūkoja, un, redzēdams viņā ticību, sacīja: Celies stāvus uz savām kājām! Vīrs pielēca un staigāja (Ap.14:8-10). Savukārt ļaudis, to redzēdami, sāka runāt, ka dievi (grieķu) nokāpuši zemē (Ap.14:11). Tie sauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, jo Pāvils bija runātājs. Apustuļi ar pūlēm atturēja ļaudis tiem neupurēt (Ap.14:18). Pa to laiku atnāca jūdi no Antiohijas un Ikonijas un pierunāja ļaudis apmētāt Pāvilu ar akmeņiem un acīmredzot to arī izdarīja, jo, domādami, ka Pāvils ir miris, izvilka to no pilsētas (Ap.14:19). Kad ap Pāvilu aizstāvībai sapulcējās mācekļi, viņš piecēlās un iegāja atpakaļ pilsētā (KĀPĒC??!!) (Ap.14:20). Nākamajā dienā apustuļi devās uz Derbi, kur atkal pasludināja evaņģēliju un ieguva labu pulku mācekļu (Ap.14:21). Pēc tam viņi devās atpakaļ caur tām pašām pilsētām-  Listru, Ikoniju un Pisidijas Antiohiju, ceļā stiprinādami mācekļus, pamācot palikt ticībā un brīdinot, ka caur daudz bēdām (ciešanām) tiem (mums) būs ieiet Dieva valstībā (Ap.14:21-22).

Kādas pārdomas un secinājumi no Pāvila misijas ceļojuma Galatijā?

1. Raibi piedzīvojumi: visur, kur apustuļi sludina, rodas liela jezga un nemieri, vienaldzīgo nav. Kādā citā Apustuļu darbu nodaļā jūdu mācītāji runā par Pāvilu un viņa līdzgaitniekiem: Šie, kas radījuši nemieru visā pasaulē, ir atnākuši arī pie mums..
2. Situācijas mainās kā pa viļņiem- ļaudis vienā brīdī gatavi apustuļus celt dievu vietā, nākamajā brīdī, sakūdīti, nomētā ar akmeņiem.
3. Ja uzzīmē nosacītu misijas shēmu vai grafiku, tas izskatītos šādi: no stāsta sākuma notiek ESKALĀCIJA, spriedze pieaug pa augšupejošu līkni, tad KULMINĀCIJA– Pāvilu nomētā ar akmeņiem, bet notiek IZGLĀBŠANĀS, kad mācekļi sapulcējas un neļauj piebeigt Pāvilu- un manī izraisa sajūsmu, un gribas ielikt “laiku” Pāvilam, kad tas nepadodas un ieiet atpakaļ tajā pašā pilsētā, kurā to tikko gribēja nogalināt pazemojošā veidā. Pēc šī notikuma līkne pamazām slīd uz leju- apustuļi atgriežas misijas sākumpunktā, mierina un stiprina jauniegūtās draudzes.
4. Galatijas iedzīvotājus var iedalīt 3 grupās (šeit nāk atmiņā Jēzus līdzība par sējēju (Mt.1-31)), šis apstāklis mums jāpatur prātā, pārdomājot Vēstuli Galatiešiem:

•  Jūdi: daļa pieņem evaņģēliju, bet  ietekmīgākā daļa iestājas pret un arī aktīvi cīnās, un kā redzams, jūdu elitei ir liela ietekme arī pārējā sabiedrībā
• Ticīgie pagāni: evaņģēlija vēsti pieņem ar prieku, bet daļa ļaujas pierunāties no jūdiem un evaņģēliju atmet
• Neticīgie pagāni: vēsti nesaprot un nepieņem, paliek ticēt grieķu dieviem

Savu Vēstuli Galatiešiem Pāvils raksta vairākus gadus pēc šī misijas brauciena. Draudzes Galatijā ir saglabājušās, bet situācija nav iepriecinoša (kā mūsdienās) un ir problēmas (arī kā mūsdienās). Pēc vēstules var spriest, ka ietekmes (vai spiediena) rezultātā ticīgie ir novirzījušies no pareizā kursa, no evaņģēlija būtības, tos mudina, piemēram, veikt apgraizīšanu, lai varētu tikt pestīti. Pāvils skaidri pasaka: Nav cita evaņģēlija! Pat ja eņģelis no debesīm sludinātu savādāku vēsti, nekā mēs (Pāvils un Barnaba) sludinājām- lai viņš nolādēts! (no Gal.1:7-8). Pāvils saka: Šo vēsti es neesmu saņēmis no cilvēka, bet atklāsmē no Jēzus (no Gal.1-12). Pāvils stāsta: Es biju pārāks jūdaismā par citiem saviem vienaudžiem un centīgs (greizsirdīgs) tradīciju aizstāvis, bet tad Dievs atklāja man savu dēlu, lai es varētu to sludināt pagānu vidū (no Gal.1:14-16). Pāvils bija arī vienojies ar Jeruzālemes draudzi, ka tā darbojas pie jūdiem, savukārt Pāvils un Barnaba- pie pagāniem (no Gal.2-9). Vēlāk Pāvils apsūdz Pēteri (Kēfu) liekulībā, ka tas mājās, Jeruzālemē priecājas par pievērstiem pagāniem, savukārt svešā vietā (Antiohijā) viņš, bīdamies no savu tautas brāļu nosodījuma, izvairās no kontaktiem ar ticīgajiem pagāniem (no Gal.2:3-14). No šī var secināt, ka daudzi Jēzu pieņēmušie jūdi tomēr neizprata evaņģēlija jēgu, uzskatot sevi par izredzētākiem, jo ievēroja paražas un veica apgraizīšanu. Pāvils uz to atbild: Gan jūdi, gan pagāni tiek taisnoti ticībā Jēzum Kristum, nevis caur bauslības darbiem! (no Gal.2:15-16). Vai bauslība bija vajadzīga? Jā, kā audzinātāja. Tā dod izpratni par to, kas ir labs un kas- ļauns, par to, kas ir svētība un kas- grēks. Pirms bauslības nebija grēka izpratnes, cilvēki grēkoja, nezinot (no Gal.3:19-23). Ar Jēzu Kristu ir atnākusi ticība, un audzinātājai (bauslībai) mēs vairs neesam pakļauti (Gal.3:25). Bauslība ir priekš bērniem, Jēzus brīvība ir pieaugušajiem. Bērniem ir vajadzīga audzinātāja, lai tie varētu iemācīties atšķirt labu no ļauna. Neviens, kas mīl savus bērnus, nedos tiem sērkociņus un neatstās vienus pašus mājās, sakot: Ņem, spēlējies. Dari, kas tev ienāk prātā- Tu esi brīvs! Savukārt, ja audzinātāja būs pieaugušajam, tad viņš nebūs laimīgs, un nepateiksies Dievam: Paldies, Tev, mīļais Tēvs! 

Pāvils prasa: Kas noticis ar Jums, galatieši? Jūs bijā skaistā gājienā, kas Jūs traucēja paklausīt patiesībai? Tas, kas Jūs musina, nerunā Tā Kunga vārdā (no Gal.5:7-12). 

Es šeit redzu vairākus iemeslus, kāpēc galatieši ir ļāvošies musināšanai:

• Trūkst gudru mācītāju- Pāvils nav klāt
• Nav rakstīta evaņģēlija
• Apstākļi spiež- jūdiem ir sinagogas, raksti, mācītāji, ietekme sabiedrībā, galu galā tas pats Dievs- kādēļ gan nepaņemt kaut ko no tradīcijām..?

Es daudzreiz esmu domājis, kam, vēl neesot rakstītajai Jaunajai derībai, īsti ticēja pirmās kristiešu draudzes un kam tic un kādas tradīcijas piekopj mūsdienu daudzie kristīgie novirzieni. Pāvila laikā problēmu un nepareizu priekšstatu bija daudz- par to liecina Pāvila vēstules draudzēm. Arī mūsdienās kristīgās baznīcas strīdas par priekšstatiem un tradīcijām, un katra pie sevis domā, ka viņi ir vispareizākie. Pēc manām domām, visus kristiešus vieno ticība, ka Jēzus ir Glābējs (Mesija jeb Kristus), Viņš ir miris uz krusta par mūsu grēkiem un augšāmcēlies. Šie ir trīs pamatpostulāti, un kas kādam no tiem netic, nevar sevi saukt par kristieti.

Pāvils saka: Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis, tad nu pastāviet tajā un neuzņemieties atkal bauslības jūgu (Gal.5:1). Jūs esat aicināti brīvībai, tikai nedodiet vaļu miesas tieksmēm, bet dzīvojiet Garā. Visa bauslība ir izteikta vienā teikumā: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! (no Gal.5). 

Ko man nozīmē būt brīvam, bet nedoties miesas tieksmēm un dzīvot Garā?  Būt brīvam man  nozīmē, ka es varu ēst, dzert un valkāt to, ko es vēlos, bet ievērojot mēru un nedodot citiem krist kārdinājumā. Piemēram, nedzert alus kausu tāda cilvēka klātbūtnē, kurš cenšas atbrīvoties no smagas alkohola atkarības. Arī atklāti izteikt savas domas un šaubīties. Būt brīvam arī nozīmē cienīt citu cilvēku viedokļus, ja tas tiešām ir viedoklis, nevis propaganda. Manuprāt, katram cilvēkam ir VĒLMES un GRIBĒŠANAS. Vēlme ir dvēseles ilgas, tas, pēc kā ilgojas dvēsele. Un katra dvēsele ilgojas pēc mūžības kopā ar Dievu. Gribēšanas ir miesas tieksmes, gan nepieciešamas- kā ēšana, gan graujošas- kā iekāre.  Vēlmes un gribēšanas bieži iet pretrunā viena otrai- piemēram vēlme ir ģimene, būt labam tēvam/mātei, savukārt iekāres mudina pēc alkohola, citas sievietes/vīrieša, dzīties nopelnīt vairāk naudas. 

Dzīvot Garā man nozīmē būt ciešā kontaktā ar Dievu, caur ikdienas lūgšanām, Bībeles lasīšanu, likt Dieva priekšā savus jautājumus, censties izzināt Dieva gribu savai dzīvei, kalpot ar savām rokām, kājām, muti, prātu, būt Dieva miera, prieka un gudrības nesējam visur, kur eju.

Un tad, kad ir grūti izšķirties starp vēlmi un gribēšanu, lai atceramies Pāvila vārdus: Nepievilieties, Dievs nekļūs par apsmieklu- ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus: kas sēj savā miesā, tas pļaus postu (nāvi), bet, kas sēj Garā, no Gara pļaus mūžigo dzīvību (Gal.6:7-8).

Lai svētīgas Jums pārdomas!

Atis Baumanis