Address
304 North Cardinal St.
Dorchester Center, MA 02124
Work Hours
Monday to Friday: 7AM - 7PM
Weekend: 10AM - 5PM
Jāsaka, tīri personiski, man rodas satraukums un nepatīkamas pirmās izjūtas, kad dzirdu: “Evaņģelizācija”, “Tev ir jāevaņģelizē”! Nejūtos savā ādā. Tas saistās ar pagātni, pirmajiem soļiem evaņģelizācijā. Pirmā reize bija 80’gadu pašās beigās. Pirmo reizi to darīju, pati nesaprotot, ko daru. Atceros, toreiz Rīgas ostā bija piestājis liels kuģis-bibliotēka no ASV. (Vēlāk sapratu, ka tas bija organizēts misijas projekts.) Mūs, bariņu jaunu meiteņu no toreiz Luterāņu baznīcas, uzaicināja tur viesoties. Vienkārši tāpat: būšot interesanti, galdi klāti – ejam! Pēc garšīgas maltītes un ļoti patīkamām sarunām ar brīnišķīgi atraisītu, smaidošu un izcili labi smaržojošu jaunu sievieti (akcentēju to, jo šādu sievietes jeb cilvēcisku būtni nekad dzīvē iepriekš nebiju satikusi) mums tika pateikts: “… un tagad jūs iesiet uz tuvējo parku un 3 stundas ar garāmgājējiem runāsiet par Dievu!”. Tieši, konkrēti un bez variantiem. Tā kā minētā sieviete bija simpātiska, izcili ēteriska un labi smaržojoša, kā arī bijām baudījušas sadraudzību pie pusdienu galda, bija neērti kaut kur parka kaktiņā noslēpties, neko nedarīt. Saņēmos, pārkāpu pāri izteikti lielai neērtības sajūtai, pat kaunam un izmisumam. Ar trīcošām kājām un vēl trīcošāku sirdi tuvojos uz parka soliņa sēdošam sirmam un zolīdi ģērbtam kungam. Trīcēju un pēdējais ko vēlējos bija runāt ar viņu par Dievu. Bet neko darīt! Neatceros, ko tieši diezgan ilgi pārrunājam, bet skaidri atceros sarunas beigas. Kungs secināja, ka par Dievu viņam ir savs viedoklis, kurš paliekot nemainīgs – Dieva neesot. Es savukārt tiku pie komplimenta – mākot labi vest sarunu ar cilvēkiem, lai ejot šajā jomā strādāt. 😉 Tikai Dieva Gars zin, kāds bija šī cilvēka dzīves turpinājums un vai mūsu saruna viņā ko izmainīja. Lai paliek noslēpums, bet es tiku pie viena komplimenta, kas man izteikti kautrīgai par sevi nepārliecinātai jaunai meitenei bija zelta vērts.
Jāsaka, ka nekad līdz pat šim brīdim neesmu plānveida, grupveida evaņģelizācijas piekritēja. Tas nav mans. Zinu, ka citiem tas der, bet man nē. Uz šāda veida evaņģelizāciju Dievs mani neaicina un neapbruņo. Mans veids ir cits – personīgs, dabīgs un neplānots, es teiktu, ka pat ikdienišķs. Mana pirmā komfortablā evaņģelizācija risinājās manā ģimenē, man pašai to īsti neapzinoties. Ģimene atzīst, ka tieši caur mani ir tuvojušies un atvērušies Dievam. Bez konkrēta plāna un pārdomātām akcijām, vienkārši esot līdzās. Arī darba kolēģi, īpaši mediķi izmanto ikdienas braucienus un sarunas, kurās vēlas dzirdēt arī Dieva Vēsti.
Dieva Gars strādā un izmaina ne tikai tos, kuriem Tu nes Vēsti, bet iespējams, ka daudz vairāk tieši Tevi, kurš Vēsti nes. Tev nav jāzin, kas notiek ar cilvēku pēc tam, jo tas vairs nav tavā atbildībā, dod brīvību Dieva Gara darbam un noslēpumam!
Astra Dannenfelte
Ja godīgi, tad neatceros, kura bija pirmā (evaņģelizācijas reize). Bet no ģimenes prātā nāk mana mamma, kura pati bija tikai svētkos draudzē, un ka kopš bērnības stāstīju to, ko man stāstīja. Es slavēju Dievu, ka viņa ir sastapusi Jēzu. Savukārt, cilvēkiem no malas bijām mudināti stāstīt par Dievu un Viņa mīlestību vienā jauniešu nometnē Rīgā. Tika sagatavotas pārtikas pakas un mēs apciemojām cilvēkus, dodot gan praktisko palīdzību, gan pastāstot par Dievu. Liels bija iedrošinājums, ka varējām iet pa 2 vai 3 kopā, kad viens nezināja, ko teikt un kā rīkoties, tad otrs zināja. Ticu, ka tādēļ arī Jēzus savus pirmos mācekļus sūtīja pa 2 kalpot.
Gunta Grīna-Sologuba
Tā kā tiku kristīta un iesvētīta jau gandrīz trīsdesmit gadu vecumā, šis brīdis bija ļoti saviļņojošs un būtībā izmainīja visu manu turpmāko dzīvi. Pēc dievkalpojuma no baznīcas izgāju jau kā pilnīgi cits cilvēks. Nākošajās dienās ierodoties darba vietā, nespēju klusēt par šo īpašo piedzīvojumu. Visiem darbā liecināju un stāstīju par Dieva lielo mīlestību, Jēzus nopelnu un Svētā Gara spēku izmainīt dzīves. Man par lielu pārsteigumu, tas ļoti daudzus interesēja un nācās atbildēt uz neskaitāmiem sarežģītiem jautājumiem. Tad arī piedzīvoju to brīnumu, kā tas ir, kad Svētais Gars dod gudrību brīžos, kad ar savējo ir par maz.
Zinta Dzintara
Kad man bija aptuveni 14 gadu, mēs kopā ar Ilzi Pauksi (ex.Vīksnu) regulāri devāmies uz Liepājas veco laužu namu apciemot vientuļos seniorus. Staigājām pa istabiņām, runājām, lūdzām un kop ā slavējām Dievu. Šķiet tā bija viena no pirmajām vietām, kad patiešām jautāju – vai Jūs pazīstat Jēzu? Atceros, ka lūdzām par grēku piedošanu un mācītāja Ilze pasniedza Svēto Vakarēdienu. Tas bija skaists un īpašs kalpošanas laiks- cepumu paciņa un tējas paciņa rokā kā dāvaniņa, bet sirdī un uz lūpam Dieva Vārds.
Vivita Kalniņa
Tas Kungs mani vilka Sev tuvāk – es paņēmu Jauno Derību un sāku lasīt. Tad Dievs mani uzrunāja un es sapratu, ka Kristus manā dzīvē ir vajadzīgs. Es sapratu, ka esmu grēcinieks. Nožēloju savus grēkus un nācu pie Viņa…es atdevu Dievam savu dzīvi.
Mana pirmā liecība, protams, bija maniem tuviniekiem. Kad sapratu, ka Jēzus ir mans Glābējs, runāju par to ar savu māti. Stāstīju par Dievu, kā es esmu Viņu piedzīvojis lasot Jauno Derību. Pirms tam mūsu ģimene reizi gadā, Ziemassvētkos, visi kopā gājām uz Dievkalpojumiem un tas arī bija viss.
Kad lasīju Jauno Derību, Svētais Gars man pieskārās un es sapratu, ka kristīgā dzīve ir kaut kas savādāks. Un tā mana pirmā liecība bija manai mammai, vecmāmiņai, tantei.. tā bija mana evaņģelizācija. Pēc tam sāku iet Liepājas luterāņu krusta draudzē, bet paralēli šai draudzei es iepazinos ar Krievu baptistu draudzi, ar kuru kopā gājām uz slimnīcām reizi nedēļā, sestdienās. Tolaik varēja brīvi iet palātiņās un stāstīt par Kristu, aizlūgt..
Edgars Šneiders
Runājot par evaņģelizāciju. Es esmu piedzīvojusi, kā Svētais Gars atver cilvēku ausis un sirdi, lai spētu dzirdēt tās labās ziņas par mūsu brīnišķo Pestītāju un To pieņemt. Daži, kas atnāk uz baznīcu un grib kristīties vai iestāties draudzē, atnāk ar lielu skepsi, atnāk formas pēc, atnāk ar prāta zināšanu un piekrišanu, bet īsti nav gatavi ielaist Jēzu savā sirdī un dzīvē. Apmācību laikā, kad notiek Svētā Gara pieskāriens, un saproti, ka Dievs ir lietojis tevi, iedevis tev pareizos vārdus, lai atvērtu cilvēka sirdi, tas ir neaprakstāms piedzīvojums.
Gita Medne
Pirmo reizi es evaņģelizēju apmēram 1997. – 1998.gadā. Tad es strādāju svētdienas skolā un mācījos Rīgā par svētdienas skolas skolotāju. Man piecas prakses dienas Liepas stadionā bija jāevaņģelizē bērniem. Tas bija neaizmirstams laiks – toreiz 8 bērni pieņēma Jēzu Kristu un sāka apmeklēt svētdienasskolu. Dievam viss ir iespējams.
Vera Titoviča
