Izpildīta Dieva spēkā..

Kad piedzīvoju foršos un trakos jauniešu laikus, ar visu sirdi iesaistījos baznīcā. Biju aktīva jauniete un viss manā dzīvē “grozījās” ap baznīcu. Savos jaunietes gados nevarēju neiet arī uz Liepājas klubiem dejot. Man bija savs draugu bariņš baznīcā, savs bariņš skolā un savs bariņš draudzeņu, ar kurām gājām ballēties teju katru piektdienu un nereti pat sestdienu naktīs. 

Tajā laikā man daudzi jautāja- kā es kā kristiete varu iet uz “tām pazemes vietām”? Man patika dejot, patika kopā ar draudzenēm atpūsties, sapucēties un vienkārši būt cilvēkos. Reiz, kad biju kļuvusi jau par mācītāju, sniedzu interviju kādai avīzei. Žurnāliste jautāja:“ Kā tas nākas, ka mācītāja iet uz klubiem?”, “Kāpēc lai neietu?!” bija mans pretjautājums viņai. Es zināju savas robežas. Zināju, ka Dievs tur ir tieši tāpat kā izejot no kluba. Esot klubā dejoju un ļoti bieži lūdzu par līdzcilvēkiem, darīju to klusībā – Garā. Nereti liecināju, ka tieši Dievs ir tas, kas man dod prieku dejot, dod smaidu un enerģiju, nevis stiprie dzērieni, narkotikas vai citas “trakās” vielas. Protams, ir bijuši brīži, kad Dievam esmu teikusi:” Piedod! Lūdzu, lūdzu, Tēt, piedod!”. Pavisam noteikti nebiju eņģelis “pazudušo” vidū. Zinu, ka vienmēr iegāju un iznācu no klubiņa ar Dievu. 

Vienā no apmeklējuma reizēm Liepājas rokkafejnīcā notika konkurss “Kā māku tā mauju.” Šāda veida dziesmu konkursi šķiet notika reizi mēnesī. Ikviens, kam Dievs devis nu kaut nedaudz balsi, varēja izmēģināt skatuvi un dziedāt publikas priekšā. 

Šī pasākuma ietvaros uz skatuves uzkāpa džekiņš ar ģitāru, gariem matiem, brillītēm un, kā tagad atceros, kazbārdiņu. Nekas īpašs.. Tomēr kaut kas šķita citādāks. Viņš sevi nepieteica un arī nepieteica dziesmu, ko dziedās. Vien sāka spēlēt ģitāru… melodija šķita kaut kur dzirdēta, bet “neatkodu” dziesmu līdz pirmiem vārdiem – “I can only imagine …. Es varu tikai iedomāties…”

Dziesma, ko izpilda kristīga grupa no Amerikas MercyMe- I can only imagine.  

Dziesmai skanot zālē bija tiešām vārdos neaprakstāma gaisotne. Kluba mūziku nomainīja kaut kas savāds un īpašs. Iestājās tāds nedabīgs miers. Miers, kuru nevar dot neviens cits kā Dievs! 

Dziesma ir par pielūgsmi, par tuvību ar Dievu, par to, ka mēs varam tikai iedomāties, kā tas būs, kad patiešām satiksim Dievu. Mēs esam apņemti Viņa mīlestībā un dziedam Aleluja Viņam par Viņa mīlestību. Mēs varam iedomāties tikai to dienu, kad mēs nokļūsim Debesu valstībā un būsim mūžībā ar Dievu. Dziesma vēsta par mūsu dziļām attiecībām ar Dievu. Dziesma atgādina, ka esam Viņa žēlastības apņemti un vadīti. 

Lūk, tieši  caur šo dziesmu Dievs runāja uz mani un tiem, kas tai vakarā bijām tur … stāvēju, raudāju un slavēju Dievu par drosmi, kuru Viņš bija devis Naurim. Viņš slavēja un evaņģelizēja caur dziesmu vietā, kur laicīgā dzīve kūsāja pilnā sparā. Svētais Gars man sirdī lika iet uzmeklēt šo puisi, teikt paldies par drosmi. Un es tā arī darīju. Gāju, meklēju un ar sirds piepildījumu teicu: “Paldies!”. Tā arī iepazināmies..Vēlāk pat kopā kalpojām kādās nometnēs. 

Viena dziesma- Dieva spēkā izpildīta! 

Tieši no tā vakara šī dziesma ir mana visvistuvākā dziesma. Katra rindiņa atgādina par Tēta klātbūtni. Katra rindiņa, ik reizi atskanot, pār mani liek skudriņām skriet. 

Viena dziesma ir kļuvusi par tik ļoti spēcīgu instrumentu Dieva rokās!!! Šī dziesma ir mana dziesma! Kura ir tava?