Par LŪGŠANU

Džons Veslijs par lūgšanu ir teicis šādi: “Šķiet Dievu ierobežo mūsu lūgšanas dzīve; Viņš neko nevar darīt cilvēces labā, ja kāds Viņu nelūdz.” Un Jēkabs savā vēstulē (4:1) ir rakstījis īsi un kodolīgi – Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. 

Reizēm ir grūti lūgt, ja esi atsvešinājies no Dieva vai pat Viņu nepazīsti. Taču pats fakts, ka lūgšanas fenomens un brīnumainais spēks ir vēsturē bagātīgi novērots un piefiksēts cauri gadu tūkstošiem, noteikti darbojas kā zīme un liecība, un tam vajadzētu būt par iedrošinājumu, ka LŪGŠANAI ir nozīmīga loma cilvēka garīgajā dzīvē. To tikai vajag sākt darīt! Dievs apsola, ka ja vien mēs Viņam tuvojamies, Viņš arī mums tuvosies (Jēkaba vēstule 4:8). Lūgšanas dzīve spēcīgi mainās, kad tu iepazīsti Dievu aizvien tuvāk un dziļāk. Tu vairs neprasi un, kā zemāk rakstā lasīsiet, neubago Dievam pēc lietām! Iepazinis Dievu, tu iepazīsti sava Radītāja pilnīgo nodomu pār savu dzīvi un dvēseli. Un kad šādas garīgas lietas tev ir atklātas, tu vairs negribi lūgt Dievam neko pēc sava prāta, bet tikai un vienīgi to, kas Viņam ir paredzēts priekš tevis. Līdzīgi, kā bērns, kurš iet pie vecāka un lūdzās pēc saldumiem vakara stundā… Ja vien viņš zinātu, ko zin tētis un mamma par šādu iegribu, tad viņš nelūgtu konfektes, bet lūgtu pēc ūdens glāzes. Mēs kristieši esam aicināti iet dziļumā attiecībās ar Dievu un nepalikt pie bērnišķīgām iegribām, bet izprast kā Dievs mūs ir radījis un savā brīvajā gribā mācēt ieaicināt Dzīvo Dievu. Lūgšana un Dieva Vārda lasīšana ir viens no svarīgākajiem instrumentiem tavas garīgās dzīves arsenālā. TO TIKAI VAJAG SĀKT LIETOT!  

Intersants fakts, kamēr pati šajā periodā devos dziļumā par lūgšanas nozīmi un spēku savā dzīvē, es uzgāju spēcīgu rakstu mūsu baznīcā no pagātnes. Šis raksts tika publicēts vairākos segmentos 1924.gada nogalē un 1925.gada sākumā. Tas tikai un vienīgi apliecina un pastiprina Dzīvā Dieva vadību un spēku lūgšanā un pielūgšanā. Par Lūgšanu runā Svētie Raksti, par Lūgšanas nozīmīgumu un mūsu garīgās dzīves svarīgumu runā liecības pēc liecībām. Par to runāja un iedegās arī mūsu priekšteči Kristīgajā Aizstāvī. Man personīgi tā ir zīme no Debesu Tēta – ka Viņš ir tāds pats kā vakar, tā šodien un mūžīgi! Viņš ir uzticami nemainīgs tajā vislabākajā nozīmē! Un ne par velti cilvēki paaudžu paaudzēs ceļ gaismā lūgšanas dzīves vitālo nepieciešamību! Tādēļ es ceru un lūdzu, lai mūsu lūgšanu dzīve nestāv uz vietas, lai tā mainās, lai mēs nebeidzam brīnīties, ko Svētā Gara spēkā spēj izdvest mūsu lūpas, kad ļaujam, ka Dieva Gars mūsu vietā lūdz. Un pāri visam, lai lūgšanās mēs spējam būt drosmīgi, gudri un zinoši. Jo nepazīstot Dieva sirdi un raksturu, nepazīstot Viņa apsolījumus, nezinot savu mantojumu, kas tev pienākas, tu tīšām vai netīšām vari palikt seklumā – nemaz neizlūdzot visu, kas tev pienākās! Es lūdzu par mums visiem Dieva meklētājiem, LAI MUMS IR, JO MĒS LŪDZAM!!!

~ Kristīne Rozefelde

“Par LŪGŠANU”

(Šis raksts ir ņemts pa daļām no vecā Kristīgā Aizstāvja un tas atrodas šādos numuros – 1924/Oktobris/Nr.10; 1924/Novembris/Nr.11; 1925/Janvāris/Nr. 1; 1925/Februāris/Nr.2; No S.Gundar Ginga toreiz Latviskoja R.Beike) Esam atstājuši oriģinālo valodu, lai nezaudētu raksta un domas autentiskumu.

Ja Dievs taču visas mūsu vajadzības, tikpat labās kā ļaunās, pazīst un zin labākos ceļus kā tās apmierināt, kamdēļ tad Dievs vēl jālūdz pēc garīgām un laicīgām mantām? Vai tad Dieva nodomus caur lūgšanu var grozīt?

Tie, kas tā jautā, ar to pierāda, ka tie nezin, kas ir lūgšana, un arī neved lūgšanas dzīvi, citādi tie zinātu, ka lūgšana ir kas cits, nekā no Dieva ko ubagot. Lūgšanā neubago pēc Dieva dāvanām, bet lūgšanā saņem Dievu pašu, to dzīvības Devēju. Ja tev ir dzīvības avots un esi viens ar Viņu, tad tev pašam ir dzīvība; tad Viņš dos, kas tev dzīvē vajadzīgs. Kam nav garīgas dzīvības, tas arī nekā nezin par garīgām vajadzībām. Jauniem cilvēkiem Dievs savā mīlestībā arī dod dāvanas, bet tikai pasaulīgas. Kad Viņš tiem dotu garīgas dāvanas, viņi tās tomēr necienītu un drīz vien pazaudētu. Atpestītiem Viņš dod abējādas dāvanas, bet īpaši garīgas, lai tie savas sirdis novērstu no laicīgām un redzamām lietām un tās piegrieztu neredzamām un neizsīkstošām lietām. Ar lūgšanu viņi Dieva nodomus nepārgroza, bet caur tām cilvēki top pazīstami ar Dieva nolūkiem pie viņiem, jo lūgšanā iekšķīgajā sirds kambarī tiem atklājas Dievs un runā ar tiem. Kad tiem tā Viņa nolūki, kuru mērķis ir viņu labklājība un pestīšana, top zināmi, tad izgaist visas kurnēšanas pret Dievu un arī visas šaubas. 

Lūgšana līdzinās dvēseles elpas uzņemšanai iekš Dieva Gara. Un Dieva Gars atkal viņās pūš savu dvašu, ka tās top par dzīvām dvēselēm (1.Moz. 2:7; Jāņa ev. 20:22). Tas nemirst, jo Dieva Gars caur lūgšanu viņu garīgām plaušām dod svaigumu, veselību un mūžīgu dzīvību. Tāpēc ka Viņš savā pārliecīgā žēlastībā sniedz pestīšanu un Svēto Garu, tad parasti šīs garīgās dāvanas nevērtē tā, kā pienākas, līdz kamēr lūgšanās atzīst viņu lielo vērtību. Dievs cilvēkiem sniedz bagātīgi siltumu un gaismu, ūdeni un gaisu, kas vajadzīgi miesīgai dzīvei. Bet cilvēce par to gandrīz nemaz nedomā un nepateicas Radītājam par lietām, kuras patiesi ir nepieciešamas, bet gan par dārgu maksu iegādā sev sudrabu un zeltu, dimantus un dārgakmeņus, kuri grūti dabūnami. Un tomēr šīs lietas nespēj dzēst nedz izsalkumu, nedz slāpes; nedz mieru, nedz dūšu sniegt dvēselei. Tāpat garīgās attiecībās cilvēki ir ģecīgi diezgan, nepieciešamas lietas vērtē niecīgi; bet lūgšanā tie saņem gudrību un mūžīgu dzīvību. 

Šādi pasaule ir kā liela jūra, kurā nogrimst daudz cilvēku un noslīkst. Turpretīm zivis, tās dzīvo, lai arī ūdens būtu cik dziļš. Viņas nāk uz virspusi, ar atvērtu muti ieņem viņām vajadzīgo gaisu un ar savu krājumu atkal nonirst dziļumā. Tāpat notiek lūgšanā. Klusā stundā Dievbērni ieņem savu atspirdzinājumu Svētā Gara gaismā un uzturas labi šīs pasaules jūrā. 

Lai nu šīs zivis visu savu dzīves laiku dzīvo sālīgā ūdenī, viņa pate nekad netop sālīga, tādēļ ka tā dzīva. Lūgšanās cilvēks dzīvo no grēka aptraipītā pasaules jūrā, bet paliek tīrs no viņa sālīguma, jo caur lūgšanu tas dzīvo dzīvības avota ūdenī. 

Karstums un saules stari, kuri krīt uz sālsūdeni, rada izgarojumus, kuri pamazām sabiezē mākoņos un tad kā smags sālsūdens krīt uz zemi. Ūdeņa sāls saturs un citas vielas, kas tajā ir, nekāpj līdzi augšā. Taisni tas tāpat, kad lūgšanā domas un vēlēšanās paceļ uz Dievu. Šīs caur taisnības saules stariem top šķīstītas no visiem grēku netīrumiem, un šīs lūgšanas sabiezē par lieliem mākoņiem, kuri liek līt svētībām un pestīšanai uz zemes priekš daudziem. 

Ūdens putns peld pa ūdeni, bet kad viņš paceļas lidot, tad viņa spārni ir pilnīgi sausi. Tā lūgšanas vīri dzīvo pasaulē; bet kad ir laiks, tur viņi savus spārnus paceļ, lai pārlidotu debesis, tie šķīsti un brīvi no visiem šīs niknās, grēcīgās pasaules traipiem un netīrumiem un tie aizsniedz mūžīgo dzīvi. 

Ir labi kuģim, būt jūrā; bet kuģim ļoti bīstami, ja ūdens kuģī. Ir labi, kad cilvēks dzīvo pasaulē, tad viņš it kā kuģis, zēģelē caur pasauli un palīdz citiem aizsniegt viņu dzīves mērķi. Bet slikti viņam, kad pasaule ietiek viņā, iedarbojās viņa sirdī. Tā ir viņa bojā iešana. Lūgšanās cilvēks nodod savu sirdi pastāvīgi Tam, kas to radījis par svētu templi, un tā atrodas šai un viņā pasaulē drošībā un mierā. 

Ka bez ūdens nevar dzīvot, zin katris viens, un ka nevar palikt dzīvs, kad nogrimst ūdenī, zin arī katris viens; jo cilvēks noslāpst. Tādēļ vajadzīgs gan ūdeni dzert, bet nevajag tajā nogrimt. Tāpat šīs pasaules lietas vajag pareizi lietot; un bez pasaules lietām arī nevar dzīvot. Dievs pasauli radīja mums priekš lietošanas. Bet nevajag pasaulē noslīcināties. Kas beidz elpot lūgšanā, tas ir garīgs nāves bērns. 

Kad caur nolaidību lūgšanā garīgā dzīve cieš, tad pasaules lietas, kuras radītas mums derīgai lietošanai, top bīstamas un kaitīgas. Saule caur savu gaismu un siltumu sniedz stādiem augšanu un nogatavošanos. Bet tie paši stari var būt par iemeslu tam, ka stādi savīst un nokalst. Gaiss stādu pasauli dara modru un sniedz tai dzīvību, bet tāpat tas ir viņu satrūdēšanas iemesls – tādēļ ejat nomodā un lūdzat!

Pasaulē jādzīvo tā it kā nebūtu no pasaules. Tad pasaulē viss, ļaunuma vietā, var nākt par labu mūsu labklājībai un arī noderēt mums garīgā pieaugšanā, zem tā noteikuma, ka mūsu sirds pretim vēršas Taisnības Saulei. Puķes panāk pat to, ka tās uzzied netīrās vietās un ar savu smaržu izspiež tās vietas nelāgo smaržu. Puķes piegriežas saulei un saņem no tās siltumu un gaismu, tā kā netīrumi tās neaptraipa, bet pat tā mēslojums veicina augšanu. Lūgšanās cilvēks, kas savu sirdi ir piegriezis Dievam, saņem no Viņa līdzīgā kārtā siltumu un gaismu, pagodina ar miera un jaunas dzīves smaržu, kurā pārplūst šīs ļaunās pasaules izgarojums, to Kungu Jēzu Kristu, un ness jauki smaržojošu augli, kurš paliek. 

Lūgt nozīmē sarunāties ar Dievu, stāvēt ar Viņu sadraudzībā, palikt iekš Viņa un tapt Viņam līdzīgam. Ir kāds insekts, kurš pārtiek no zāles un lapām un sekas no tā, ka tam taisni tāda paša krāsa, kāda stādam. Ziemeļa lacis dzīvo sniegā un tam tāda paša balta krāsa kā sniegam. Tīģeris pieņem pirmatnes meža niedru un zāles krāsu (cilvēks redz krāsas, dzīvnieki redz tikai zilu un zaļu krāsu un tīģerim viegli paslēpties). Kas dzīvo lūgšanās un garīgas sadraudzības stāvoklī ar Dievu, kā eņģeļi un svētie, tie dabū Dieva dabu. 

 Kad mūsu Kungs Pēterim, Jānim un Jēkabam uz Apskaidrošanas kalna uz īsu laiku atklāja savu godību, tad šie mācekļi, lai gan tikai divi svētie, proti Mozus un Elija uz īsu laika sprīdi parādījās, no debešķīgās svētlaimības priekšbaudījuma bija tā aplaimoti, ka tie gribēja celt trīs teltis, lai paliktu vienmēr uz Tabora (Mateja ev. 17:1-5). Kāds tiem gan būs prieks, kad reiz tie, pie gala mērķa, sadraudzībā ar neskaitāmiem svētiem un eņģeļiem, drīkstēs ieiet pilnā debess godībā? Kāda laime tur, kur vairs nav briesmu šo godību pazaudēt un no pārmaiņām vairs nav jābaidas! Lūdzējs bērns nav viens, bet Dievs pats un Viņa svētie ir pastāvīgi ar un ap viņu (Jāņa ev. 17:24; Jes. 1:17; Mateja ev. 28:20).

Tas vēl neko nenozīmē, ja kāds prot savaldīt plēsīgus zvērus, zibeni, gaismu, vēju un citus dabas spēkus; bet ir nepieciešami vajadzīgs, ja kāds var savaldīt sātanu, savas kārības un pats sevi. Par lūdzējiem es varu apgalvot, ka visu viņu ienaidnieku vara ir zem viņu kājām. Lai gan tie vēl ir pasaulē, tie tomēr ir saistīti ar Jēzu un tā tie jau dzīvo debess dzīvokļos pēc Efez. 2:16. Sātans atrodas apakšā un viņi virsū. Viņš tos nevar aizsniegt. Jēzus rokās tie ir droši. Dabas spēku savaldītājiem viņu varas iecirknis ir tikai gaiss un pie debess velves. Bet lūgšanās cilvēki gūst uzvaru pār sātanu, pār sevi pašiem un pār pasauli. Viņu varas iecirknis ir debesisi un proti, uz visiem laikiem (Lūkas ev. 10:17-20). 

Bites dzer medu iz ziediņiem, bez tā pārveidotu puķīšu smaržu vai krāsu. Lūgšanā cilvēki ņem sev daudz prieka un svētības iz Dieva radības, bez tā to kaut kādā kārtā maitātu. Bites savas kāres pilda ar medu, kuras tās sanes kopā no visām malām un no daždažādām pusēm. Tāpat lūgšanu cilvēkam domas un jūtas rodas no dažādiem dabas apgabaliem, bet sadraudzībā ar Dievu viņš sakrāj īsto medu savā sirdī un ir laimīgs ceļš Dievā. Un visās vietās un zem visiem apstākļiem viņš atrod apmierinājumu Dieva mīlestībā, kura tam tik salda, jo saldāka par medu. 

Tagad ir laiks sakrāt Svētā Gara eļļu sirds traukos, un proti caur lūgšanu. Kā caur klimata iespaidu lietu forma, izskats, krāsa un īpašības pārmaiņas, tāpat pārmaiņas to izskats, īpašības un krāsa, kuri Dieva sadraudzībā debesīs ved garīgu dzīvi, tie tiek pārvērsti Dieva formā un pastāvīgā godībā. 

Ir liela starpība starp tiem, kas to Kungu piesauc tikai ar lūpām un tiem, kas Viņu pielūdz no sirds. Kāds pateicīgs Jēzus pielūdzējs lūdza pastāvīgi un neatlaidīgi par kādu otru, kurš bija tikai vārda kristīgais, lai Dievs viņam atdara garīgas acis. Un šis lūdza, ka lai uzticīgais lūdzējs taptu aklis. Kad nu patiesi ticīgā lūgšana tikai paklausīta un viņa kaimiņš dabūja garīgas acis, tas savam labdarim palika par dārgu brāli visu savu dzīves laiku. 

Lietas, kuras citādi būtu neiespējamas, caur lūgšanām top iespējamas. Tā lūdzējs pats savā dzīvē piedzīvo brīnumus, kuri pasaules zinātnei izrādās pretēji, kā pret visiem dabas likumiem, tā visam vesela cilvēka saprātam. Jo, ko pasaules zinātne nosauc par vesela cilvēka saprātu un dabas likumiem, tas Dieva zinātnes priekšā sabrūk par neko. Negrib jau saprast to, kā To, kas katrai lietai tās dabu un visai radībai dabas likumu devis, ar šiem aprobežojumiem nevar kavēt. Mūžīgā likuma devēja likumi ir ārkārtīgi sarežģīti un noslēpumu pilni, bet tie sekmē visas radības svētību un augšanu. Vājā cilvēka saprašana tur cauri neredz, jo garīgas lietas jāapspriež garīgi. (1.Kor. 2:14) Visu brīnumu brīnums ir jaunais radījums un tas, kas pats savā dzīvē šo brīnumu piedzīvojis, tam visi citi brīnumi nenozīmē neko neiespējamu. Tam, kas nav atdzimis viss ir neiespējams. Aukstās zemēs ir kaut kas parasts, ka ūdens tiek pārklāts ar ledu, tā ka zem tāda ledus dēļa ūdens tek mierīgi tālāk, ūdens virspuse palikusi tik stipra, ka cilvēki par to staigā it mierīgi. Kad nu ļaudīm siltās zemēs, kur nebeidz svīst, saka par šo tiltu no ūdens, tie to uzskatīs, kā vispār pretīm runājošu visam veselam cilvēka prātam un visiem dabas likumiem. Tāda pati starpība pastāv starp ļaudīm, kuri caur lūgšanu atdzimuši no jauna un staigā jaunā dzīvē, kurā tie ikdienas redz Dieva lielos darbus, un tiem, kuri ved pasaulīgu dzīvi un ar garīgu dzīvi ir pilnīgi nepazīstami. 

Kas no Dieva lūgšanas grib saņemt svētību un dzīvību, tam visvajadzīgākais bez iebildumiem ticēt un paklausīt. Tas vīrs ar nokaltušo roku nāca pie Jēzus un paklausīja tūliņ, tad tas Kungs tam pavēlēja roku izstiept. Viņa nokaltusī roka caur to tapa vesela un gluži tāda, kāda bija viņa veselā roka (Mateja ev. 12:10-13). Viņš jau neticībā un nepaklausībā varēja pretīm runāt un jautāt: kā lai es savu nokaltušo roku izstiepju? Kad es to varētu, tad jau es pie tevis nebūtu nācis. Tāpēc dziedini papriekš manu roku un tad es to izstiepšu. Tas cilvēku acīs būtu ļoti saprotami. Bet tad viņa nokaltusī roka nekad nebūtu tapusi vesela. 

Kas grib lūgt, tam jābūt paklausīgam un savas nokaltušās garīgās rokas, vājas un trūcīgas, kādas tās ir, jāizstiepj uz Jēzu. Tad Jēzus tādam dāvinās garīgu dzīvību, tādu kāda tā viņam taisni vajadzīga (Mateja ev. 21:22). 

Tulkoja no vecās drukas un sagatavoja 
Kristīne Rozefelde