Aizvien biežāk pamanu daudzos cilvēkos vēlmi izcelties apkārtējo vidū – vēlmi sajusties īpašam…Un mēs tiešām tādi esam. Ikviens no mums ir īpašs.
Nav divu pilnīgi vienādu sniegpārsliņu vai akmeņu. Kur nu vēl runāt par cilvēkiem…
Vēlme izcelties, atšķirties. Tas ir labi vai slikti? Tas ir pareizi vai nepareizi?
Man šķiet atbilde ir mērenībā (devās). Ja mēs vēlamies būt īpašāki par pārējiem cilvēkiem – nevaram atzīt, ka arī citi ir īpaši. Ja mēs vēlamies izcelties citu vidū par katru cenu un jebkuriem līdzekļiem, tad jāsāk uzdot sev jautājumus. Kas tam ir par iemeslu? Kas mani vada?
Vai esat ievērojuši, ka ir cilvēki, kuri izmanto svešvārdus, sarežģītus vārdus vietā un nevietā…Lai tikai justos gudrāki, īpašāki uz apkārtējo fona. Skumjākais ir tas, ka šiem runātājiem pat nerūp, lai viņus citi saprastu…Pat daži mācītāji sprediķos lieto samezglotus tekstus un sarežģītus teoloģiskus terminus, kas saprotami tikai teoloģiju studējušiem. Atkal rodas jautājums. Kam tad tiek sludināts Dieva Vārds?
Vai esat ievērojuši, ka daudzi cilvēki ģērbjas pēc principa – Lai tikai mani pamana pūlī! Lai es tikai nebūtu kā citi!
Vai arī, ja mēs nemitīgi sacenšamies? Ja mēs nepārtraukti cenšamies pierādīt, ka esam labāki par citiem – ātrāki (es nedomāju sportistus), veiksmīgāki, slaidāki, gudrāki, skaistāki utt.
Atceros kādu semināru kristiešiem, kurā minēju savas draudzes veiksmīgos piemērus kalpošanas darbā. Aiz katra pieminētā piemēra telpā atskanēja izsaucieni: “mēs jau sen to darām”, “ nu tas mums neder”, “ tas nav nekas īpašs” utt. Bija ļoti grūti turpināt stāstīt un vadīt nodarbību.
Kas ar mums notiek, ja mēs tik ļoti vēlamies atšķirties vai vēl ļaunāk izcelties – pacelties pāri saviem brāļiem un māsām Kristū? Ja mēs par katru cenu nevēlam būt līdzīgi un vienoti ar citiem kristiešiem. Vai arī sacenšamies savā kalpošanā Dievam, lai tikai pārspētu otru? Ja mēs mierinām sevi ar domu, ka es jau grēkoju mazāk nekā cits no draudzes.
Ja mēs cenšamies par par katru cenu un jebkuriem līdzekļiem izcelties citu vidū, atbilde ir skaidra – mūs savā varā pārņēmis LEPNĪBAS GRĒKS.
Jo Dieva Vārds saka: “Augstprātīgas acis un lepna sirds – bezdievja spīdeklis – ir grēks.” Salamana pamācības 21:4
Un ja šīs rindas neatvēsina tavu lepnību, neved pie prāta, tad Svētie Raksti uzrunā mūs daudz skarbāk: “..Dievs stājas pretī lepnajiem..” Jēkaba vēstule 4:6
Vai tu esi tik bezprātīgs, lai stātos pretī Pasaules Visvarenākajam Ķēniņam un nepaklausītu Viņam?!
Mani gan šīs rindas nekavējoties sapurina un atgādina par pazemību, kas Dievam ir tik tīkama: “Zemojieties Tā Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās.” Jēkaba vēstule 4:10
Tev nav jāpierāda pasaulei, ka tu esi īpašs. Tev nav jālien no ādas laukā, lai saņemtu apkārtējo cilvēku atzinību. Tev tikai jāsāk raudzīties uz katru cilvēku, ieskaitot sevi, ar Dieva dotās mīlestības pilnām acīm…Vēlies jautāt, kur ņemt šo mīlestību? Pameklē rūpīgi mīlestību savā sirdī, tai lepnība aizlikusi kāju priekšā…tava mīlestība ir tikai paklupusi.
Tu esi mīlestības pārpilns Dieva bērns, jo Debesu Tēvs tādu tevi ir radījis. Dievs tevi radījis ļoti īpašu! Viņš radījis mūs visus dzīvei mīlestībā, kur lepnībai nav vietas. Sāc apzināties un izprast to, tad viss nostāsies savās vietās….
