Manas neparastās kristības

Manas kristības notika vasarā brīvā dabā. Todien biju uzaicināta kā viešņa uz brālēnu kristībām. No rīta vēl nezināju, ka jau vakarā būšu pati kristīta. Atceros, ka bijām sapulcējušies ezera krastā. Mācītāja ar savu palīdzi, kura vienlaikus tulkoja mācītāju no krievu valodas uz latviešu, stāvēja ar muguru pret ezeru. Viņām pretī bija rindā, sānu pie sāna, sastājušies kristāmie. Mācītāja uzsāka sagatavoto runu un drīz vien to pārtrauca aicinādama kristāmo rindai pievienoties visus, kuri vēlas tapt šodien kristīti. Tajā brīdī sajutu, ka kāds satver manu kreiso roku. Paskatoties pa kreisi, nevienu neredzēju. Palūkojoties apkārt, secināju, ka biju nomaļus viena no visiem. Jutu, ka mani kaut kas viegli velk aiz kreisās rokas pie kristāmajiem rindas beigās. Es ļāvos. Biju mierīga par notiekošo, iegrimusi savās domās… manam skatam pavērās ezers un kristību process. Redzot pagremdēšanu zem ūdens, sāku baidīties, jo nemācēju peldēt. Zināju, kamēr būšu zem ūdens, mācītāja sacīs īsu tekstu un tad izcels mani. Redzēju to, kad kristīja citus. Neredzēju nevienu kristāmo aizspiežam savu degunu, tādēļ domāju, ka tas ir aizliegts. Paldies Dievam, es kļūdījos un drīz vien ar sakrustotām rokām un aizspiestu degunu mani iegremdēja ūdenī. Kolīdz biju zem ūdens, mācītāja nejauši nogrūda manu roku nost no deguna un es panikā ieelpoju… pēc tam ieelpoju vēlreiz… un vēlreiz… es nomierinājos. Šķita, ka laiks ir apstājies. Dievs deva man skābekli zem ūdens! Es atslābinājos un mācītāja sāka mani celt uz augšu. Atceros, ka brīdī, kad saskāros ar ūdens virsmu, sajutu it kā gaisa burbuli pārplīstam. Apkārtējie bija jau iepriekš dzirdējuši, kādas brīnumainas lietas Dievs ir darījis ārzemēs, bet nespēja noticēt tam, ko Dievs todien darīja viņu vidū. Vakarpusē devos mājās pa taciņu, kura ved pāri kalnam, no kura var redzēt ezeru. Kalna augšpusē atskatījos uz savu kristību vietu un dzirdēju balsi: “Tajā ir kas vairāk!”.