Ticība – tavas dzīves definīcija

Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka viņš atalgo tos, kas viņu meklē.
/Ebrejiem 11:6 NLB

Ticība tā nav īslaicīga kustība, momenta atziņa, kas pagaist. Ticību nevar uzskatīt par īslaicīgu ieguldījumu savā dzīvē. Ticībai ir jābūt katra jaunpiedzimušā kristieša dzīvesveidam. Dzīvesveidam uz ko pats Dievs mūs ir aicinājis un pat norādījis. 

Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām.
/Ebrejiem 11:1 NLB

Kādi ir tavi sapņi? Vai tavi sapņi pārvēršas no cerības par ticību, ka Dievs bagātīgi īstenos tavu sapni tavā dzīvē? Mans atklājums, ka cerība ir manas vēlmes, kas aizstāj sliktās domas, ir saskaņā ar Dieva Vārdu un ticībā izrunātas tās kļūst par manu nākotni. 

Dievs atalgo tos, kuri turpina dzīvot ticībā. 

Mums apsolījums ir dots tāpat kā viņiem, bet vārds, ko tie dzirdēja, viņiem nelīdzēja, jo tas klausītājos nebija savienots ar ticību.
/Ebrejiem 4:2 NLB

    Kā Tu savieno savu ticību ar Dieva Vārdu? 

Minēšu kā piemēru manas draudzes priekšnieci, kura vienmēr pateicas un saka, ka pieņem, ko Dievs novēlējis. Neilgi pēc tam Dievs mani uzrunāja, ka apsolījumiem arī mums ir jāapliecina ar savām lūpām- es pieņemu. Un ne tikai pieņemt, bet arī sagaidīt. Ticība pacietīgi gaida un sagaida. 

Kādu dienu viņš mācīja un turpat sēdēja arī farizeji un bauslības mācītāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem, kā arī no Jeruzālemes. Un Kunga spēks bija Jēzum, lai viņš dziedinātu.
/Lūkas 5:17 NLB

Ko dziedinātu? 

Visus, arī farizeju un bauslības mācītājus, ik vienu, kas tur bija. ( Iesaku izlasīt visu nodaļu) Ja tālāk lasi, saproti, ka neviens farizejs un bauslības mācītājs netika dziedinās. Kāpēc? Viņi bija tur, dzirdēja sludināto vārdu, Jēzum bija spēks dziedināt, bet tomēr neviens no viņiem prom iedams nebija dziedināts.. Kāpēc? 

Jo viņi tur bija, lai Jēzu apsūdzētu, viņos visos bija neticība. Sirds attieksme- nevari saņemt, ja tevī mīt neticība, aizvainojums. 

Vai mūsdienās ir kas mainījies? Mēs varam iet uz Dievkalpojumu, būt tajā, slavēt Dievu, dzirdēt Viņa Vārdu, bet nesavienojot dzirdēto ar ticību, esot neticībā ( atnākot citu motīvu vadīti), esot aizvainojumā uz jebkuru, mēs varam aiziet tādi paši kā atnākuši… Vai tāds ir tavs mērķis dzīvei? Dzīvot ar prātu piekrišanā, bet ne ar sirdi ticībā? 

Lūgsim:

Mīļais Debesu Tēvs, es nāku Tavā priekšā un atdodu visu savu nastu, visu savu aizvainojumu un ar patiesu un tīru sirdi es tiecos pēc Tevis ticībā. Es pieņemu ticībā katru Tevis doto apsolījumu un katru labvēlību, ko šodien Tu man sniedz.
Jēzus Kristus Vārdā-Āmen!