Kuldīgas draudze svin 100. dzimšanas dienu!

Pateicoties Dzintras Būmanes atmiņu stāstam, varam mazliet ielūkoties Kuldīgas draudzes pirmsākumos līdz draudzes atjaunošanai. Stāstu papildinās senas fotogrāfijas, ko arī mums laipni atsūtīja Kuldīgas draudzes priekšniece  Igita Aija Kociņa (Dzintras Būmanes meita).

Par Kuldīgas draudzes iesākumu tiek uzskatīts 1922. /1923. gads, kad latviešu bēgļi atgriezās dzimtenē pēc Pirmā Pasaules kara. Tad par mācītājiem kalpoja Eidiņš seniors,Eida, Švarcs, Beike un Voskis.

Draudzē, kuru apmeklēja ap 100 draudzes locekļu, aktīvi darbojās koris, stīgu un pūtēju ansambļi. Draudze sastāvēja no vecāka gada gājuma cilvēkiem, bet bija arī daudzi no vidējās paaudzes. Nāca ģimenes ar bērniem un jauniešiem. Darbojās arī svētdienas skola.

Draudzē bija sakne: valde un aktīvais kodols. Notika sadraudzība ar citām metodistu draudzēm Latvijā: ar Liepājas, Nīcas, Jūrkalnes, Kandavas un citām draudzēm. Draudzes viena pie otras ciemos brauca smagajās mašīnās, sēžot uz dēļu soliem. Neskatoties uz neērtībām, cilvēki bija laimīgi un priecīgi, ka varēja satikties un apskatīt Latvijas vietas. 

Dzintras Būmanes bērnības atmiņas sākās no 1934./1935.gada, kad viņas abas ar māsu tika vestas līdzi uz dievkalpojumiem. Drēbītes jau tika sagatavotas sestdienas vakarā, lai kārtīgi saģērbtas viņas  nosēdinātu  pirmajā solu rindā. Meitenēm sprediķi likās nedaudz garlaicīgi, bet dziesmas un intrumentspēle jau labi patika, jo tur piedalījās viņu tuvinieki. Pēc dievkalpojuma notika Svētdienas skola, kur saradās dažādu tautību bērni no visas Kuldīgas. Bērnu starpā nebija ne naida, ne ķīvēšanās. Lielākā uzstāšanās bija Ziemassvētkos. Tad bērni dziedāja, deklamēja dzejoļus un arī spēlēja mazus notikumus no Jēzus dzīves. Kad vajadzēja, Svētdienas skolas bērni piedalījās arī parastajos dievkalpojumos. 

Skaista tradīcija bija pavasara Svētdienas skolas noslēgums, kad visi ar ģimenēm devās zaļumos uz Kuldīgas veco pilskalnu.

 Atmiņas no kara laika ir ap 1942. /1943.gadu. Kad frontes līnija tuvojās Latvijai, draudzei no Kaļķu ielas bija jāpārceļas uz Kalna ielu. Tur, kādreizējā vācu mācītāja mājā, bija liela zāle draudzei. Bet jau 1944. gadā draudzei  bija jāatstāj arī šī vieta. Mācītājs Eidiņš juniors kopā ar ģimeni emigrēja. 

Turpmāk neliela daļa no draudzes sanāca kopā Ventspils ielā draudzes locekles privātmājā. Dievkalpojumus vadīja mācītājs Beike no Mātras draudzes. 

Tad Padomju vara aizliedza pastāvēt Metodistu draudzei. Tāpēc draudzes locekļi pievienojās luterāņu vai baptistu draudzei. Pēc ilgiem gadiem, kad sāka atjaunot draudzi, Dzintra bija palikusi viena no lielā metodistu pulka. Interesanti pie viņas nonāca ziņa par Metodistu draudžu atjaunošanu. Viņai piezvanīja Ruta Beike, ka vajadzīga vieta dzīvošanai, lai izremontētu draudzes telpas. Tā iespēja radās Dzintras Būmanes mājās. Un tā trīs sievietes, kas krāsoja un mazgāja, ar dažu vīriešu palīdzību saveda telpas kārtībā. Kuldīgas draudzes atklāšana – atjaunošana notika 2000. gada 18. novembrī ar sirsnīgu dievkalpojumu. Toreiz Kuldīgas draudzes mācītājs bija superintendants Ārijs Vīksna. Svinīgajā dievkalpojumā piedalījās daudz ciemiņu un sprediķi lasīja Milda Vainovska. Daudz dievlūdzēju atnāca no citām draudzēm, jo mācītājs bija pazīstams un bija zināms, ka  viņam ir skaista balss. Draudze sastāvs tolaik  bija līdz 40 cilvēkiem.