Vai tavas acis šobrīd ir atvērtas? Vai tu redzi arī ar sirdi?

Man ļoti patīk dziesma „Atver, Kungs, acis, lai redzētu Jēzu”. Teiksiet, mistika? Kā reāli var redzēt Jēzu, ja vien nav halucinācijas? Manuprāt, Jēzu var redzēt ar sirdi.

Dziesmas skaistie vārdi aicina atvērt acis, ausis, sirdi – „…lai varētu sajust un nest mīlestību…lai varētu dzirdēt un paklausīt Viņam…lai dzīvotu Jēzum…”.

Tomēr, ja mūsu draugi, ģimenes locekļi, kolēģi vai paziņas vēl mīt varbūt tumsā…nav pieņēmuši Jēzu…nav atzinuši Viņu par savas Dvēseles Glābēju. Rodas jautājums, ko mēs darām nepareizi? Ko es personīgi daru nepareizi?

Nesen bija gadījums, kas lika man vēlreiz aizdomāties – kas ar mums kristiešiem īsti notiek. Esmu iesaistīta vairākos kristīgu cilvēku čatos. Un aizvien biežāk rada izbrīnu tas, uz kādām ziņām ir reakcija…Ja kāds svētī citus un dalās ar Dieva Vārdu, tad atbild labi ja pāris čatiņa dalībnieku. Ja tiek apspriesti kādi jaunumi, gadījumi, vai jārisina saimnieciski jautājumi, iesaistās gandrīz visas „kristīgās sirdis”. Nē, nelasiet starp rindām, nemeklējiet zemtekstu, nemeklējiet nosodījumu! Tāda nav! Es pati bieži neuzrakstu neko…Es piekopju praksi – lūgt īsi un uzreiz, kad izlasu kādu satraucošu ziņu. Es „pieskatu” savu sirdi, lai man nekļūtu vienalga, kas notiek ar citiem. 

 Jau kristīgo čatu tematos parādās mūsu prioritātes. Teiksiet –  jau Bībelē teikts par Martu un Mariju? Vienai svarīgāks garīgais, otrai – praktiskais? 

Mani uztrauc tas, ka bieži kalpošana Jēzum –te domāju dažādus kristīgus pasākumus, projektus, aktivitātes – aizsedz pašu Jēzu. 

Redzu sarauktas pieres un ieplestas acis jautājot: „Kā kristīgā kalpošana var aizvirzīt Jēzu otrajā plānā?” Var! Ja pats kalpošanas process kļūst svarīgāks par iemeslu, kāpēc un kam kalpojam. Bet mēs esam aicināti kalpot līdzcilvēkiem. Katrs ar savām dāvanām esam aicināti kalpot savam tuvākajam. Bībelē par to ir dotas skaidras norādes. Svarīgi ir atcerēties un saprast, ka mēs visi tiksim vērtēti un šķiroti Dieva taisnās tiesas dienā. Ceru, ka nonāksim pie Jēzus labās rokas:

„Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” Mateja 25:34-40

„…pasaules tumsā ļauj saredzēt gaismu…lai varētu dzīvot un nest Viņa gaismu.”

Es vēlos, no visas sirds vēlos , lai mēs būtu kā gaismas stariņš citu dzīvēs. Lai esam par svētību citiem. Skaisti vārdi…bet dažreiz tie paliek tikai vārdi…