Vai liecības par Dievu var novecot?

Kad mūs aicina liecināt par Dievu, mēs bieži apmulstam. Pirmā liecība, kas ienāk prātā ir senāka par pēdējā laikā piedzīvoto. Kāpēc tā notiek?

Kādēļ, taujājot pēc liecībām par Dievu, nākas dzirdēt norādītu laika periodu? Vai tā norādām, ka liecības var novecot? Vai, meklējot liecības par nesen piedzīvoto, cenšamies gūt sev apstiprinājumu, ka Dievs joprojām nav mainījies?

Vai arī ar norādītu laika posmu dodam mājienu, ka vēlamies dzirdēt kaut ko jaunu, nebijušu?

Vai reiz piedzīvotais var novecot? Kā ir ar Bībeli un tajā esošajām, gadsimtiem senajām liecībām, caur kurām vēl šodien gūstam jaunas atziņas?

Tik daudz jautājumu. Bet ir arī atbildes…

Mana atbilde – Nē. Un tam vislabākais piemērs ir Bībele- kuru joprojām lasām. Un tā ir pilna ar liecībām par Trīsvienīgā Dieva darbiem. Un vēsturē varam joprojām lasīt par daudzām Dieva liecībām cilvēku dzīvē.

– Anna Dobele

Īsā variantā atbilde būtu: jā un nē. Kāpēc? Jā, liecības par Dievu nekad nenoveco…Tādā veidā, ka mēs jau arī – šodienas cilvēki – lasām Bībelē tik daudz liecības par to, kā Dievs ir darbojies Vecās Derības cilvēku dzīvēs, Jaunās Derības cilvēku dzīvēs. Tur ir apustulis Pāvils, Pēteris un citi cilvēki. Jo tās joprojām ir dzīvas liecības, kas uzrunā cilvēkus. Un mēs saņemam svētības no tā. Un arī mūsu pašu dzīvēs it tādas ļoti spēcīgas liecības, kur kādreiz Dievs brīnišķīgā veidā ir darbojies. Es pats jau esmu daudz liecinājis – gan par to, kā tad, kad es vēl biju mazs zēns –skolā vēl negāju –kā Tas Kungs mani izglāba…es varēju noslīkt. Un gan armijā ejot pasargāja no kara Afganistānā. Un ir tik daudz tādas liecības. Tā, ka es saku: jā, tiešām liecības par Dievu nenoveco…Bet, ir viens BET…Dažkārt ir tā, kad mēs aicinām cilvēkus draudzēs liecināt par Dievu, tad ir tā, ka viena daļa cilvēku apstājas pie kādām vecām lietām…Un tad saka: jā, nu redz pirms tik daudz gadiem Dievs mani aicināja, un es atsaucos, un tur bija tādas svētības. Bet, ja cilvēki tikai to vien uzsver, tad ir jautājums: ko Dievs dara šodien tavā dzīvē? Kāpēc tev nav tādas svaigas liecības, to ko Dievs tev darījis šodien vai vakar tavā ģimenē? Vai vienkārši tu tās neredzi? Vai kaut kas tavās attiecībās ar Dievu ir noticis? Es domāju, ka mums jāpateicas Dievam, ko Viņš ir darījis. Jo Bībelē ir sacīts: skaiti svētības un neaizmirsti to labo, ko Dievs ir darījis. Un kādas no tām svētībām, kas kaut kad mums kādreiz ir dzīvē bijušas, arī noteikti palīdzētu šodienas cilvēkiem. Bet, ja mēs tikai uzsveram, arī draudzēs tikai runāsim, ko Dievs kādreiz ir darījis, tad varbūt kāds cilvēks, kas ienāk mūsu dievkalpojumā, tā klausīsies. Un viņam radīsies jautājums: mīļie draugi, redz, kādreiz Dievs ir darbojies, bet kā ir šodien? Kāpēc jums nav jaunas liecības, tādas svaigas liecības, kas noticis pavisam nesen? 

– Edgars Šneiders

Vai liecības var novecot? Absolūti un kategoriski – NĒ! Ja tas tā būtu, tad mums Bībele būtu jāizmet atkritumos. Visa B ir kādreiz dzīvu cilvēku liecības par Dievu: Viņa vadību, varenību, spēku, viedumu, žēlastību, mīlestību, pamācībām utt. nebeidzami. Senu, vairāku tūkstošu gadu senas liecības!!! Tātad, mums pieejamākās ir vis visvecākās. Novecojušas? Katrā liecībā reāli klātesoša ir Dieva substance, bet Dievs taču ir mūžīgs, nenoveco. Tātad, pēc loģikas, nevar novecot mūžīgā substance. Jā, Bībeles liecības ir tapušas konkrētā vēsturiskā kontekstā. Tas ir mainīgs, bet raugoties uz cilvēcisko būtību un pieredzi, varam nolasīt ‘pār’/’virs’ vēstures kontekstam liecību aktualitāti. Protams, ja cilvēks ir būtne, kurš to intelektuāli spēj un grib. Dievs un Viņa darbība ir sen sena, bet vai Tev tas ir novecojis?

– Astra Dannenfelte

Liecība ir kā Dieva zīmogs cilvēka dzīvē. Kā jebkurš stāsts, tas var gadu gaitā izgaist no mūsu atmiņām. Kamēr tas ir svaigā atmiņā, stāsts ir “dzīvāks”, piepildīts ar spilgtākām emocijām un pārdzīvojumiem. Liecība varētu ilgāk palikt “dzīva”, ja tiktu drīzāk pierakstīta.

– Rihards Germans

Domāju, ka es par Dievu liecināt neko nevaru, jo tikai tā būs patiesa un mūžīgā liecība, ka Kristus ir manī ,

“Jēzus atbildēja viņiem: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis.”” (Jāņa evaņģēlijs 6:29)  Āmen!

– Ilzīte Ozola

Atbildot īsi, uzskatu, ka liecības par Dieva varenajiem darbiem laika gaitā savu aktualitāti nezaudē un nekādā ziņā nenoveco. Mēs taču arī Svētajos Rakstos lasām liecības par Dieva darbiem, kas ir pat vairākus gadu tūkstošus seni, bet vēl arvien spēj mūs uzrunāt, stiprināt, iedrošināt, pamācīt, mierināt. Tikai ir viena maza nianse saistībā ar liecībām mutvārdu tradīcijā, tām ir tendence nemanot “apaugt” ar dažādiem uzlabojumiem.

– Zinta Dzintara

Trīsvienīgais debess un zemes, visas pasaules Radītājs vienmēr bija un būs tāds pats. Viņš ir nemainīgs. Dievs vakar un šodien ir tas pats. Viņš nevar novecot, jo ir Dzīvais Dievs un Viņa liecības nevar novecot.

Liecības parādās tad, kad ir otrs, kurš spējīgs vērot un novērtēt radīto. Tā pirmie liecinieki bija eņģeļi un cilvēks, kuri redzēja radīto – debesis un zemi – un pazina Radītāju. Zināšanas par Radītāju un radīšanu ir pašas svarīgākās cilvēka zināšanas, jo Radītājā ir cilvēka dzīvība. Nododot šīs zināšanas no mutes mutē , liecinot par Radītāju, cilvēks garīgi savienojas ar dotajām zināšanām un dos atbildi par šo liecību. Nepareiza liecība par Dievu noved pie attālināšanās no Dieva, saikne Viņu vājinās un vada uz nāvi.  Pretēji, laba liecība par Dievu – svētība – “atdzīvina” cilvēku un dod viņam spēku turpmākai dzīvei.

Liecība – ir personīga atklāsme, viena no svarīgām dāvanām, ko var baudīt ikviena dvēsele.

Katrs no mums var saņemt liecību – atklāsmi no Debesu Tēva, kas atnāk caur Svēto Garu.

Kādu reizi Glābējs pajautāja mācekļiem : “Par ko jūs Mani uzskatāt, kas Es esmu?” un Pēteris visu savu brāļu, citu Apustuļu vārdā atbildēja : “ “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. “ Mateja 16: 13-17

Kas atklāja Pēterim šo brīnumaino patiesību? Mūsu Debesu Tēvs. Kā Viņš to izdarīja? Caur liecību (atklāsmi). Elementārās zināšanas par to, ka Jēzus bija Kristus, Grēku Izpircējs un Glābējs, atnāca ne no cilvēka, ne no grāmatām, ne no koledžas skolotājiem. Pēteris to uzzināja tieši no mūsu Debesu Tēva caur Svēto Garu…

Katra dvēsele šajā pasaulē var saņem liecību (atklāsmi), tādu pašu kā saņēma Pēteris. Tāda liecība (atklāsme), kļūs par liecību – zināšanām par to, ka Kristus ir dzīvs, ka Jēzus Kristus ir šīs pasaules Grēku Izpircējs. Katra dvēsele var iegūt pārliecību, šo liecību. Un tā atnāk cilvēkam no Dieva, bet ne tikai no grāmatām. Apgūt zināšanas nepārprotami vajag, bet to līdztekus jālūdz un jācenšas., un tikai tad šī atklāsme atnāk.

         Mana liecība to apliecina. Es pieņēmu Jēzu Kristu kā Kungu un Glābēju ļoti smagā savas dzīves posmā. Man noteica diagnozi, ka esmu slima ar vēzi. Un pēc kāda laika mani bija jāoperē. Es tad jau biju ar Jēzu. Un protams, es visu nodevu Dieva rokās, bet tīri cilvēciskā daba – mans ES – sāka ņemt virsroku…tad es metos ceļos lūgšanā: “Ja, tu Dievs, esi un dziedināsi mani, es iešu tur, kur Tu mani sūtīsi. Redzi, es esmu še, sūti mani (Jesaja 6:8). Sirds dziļumos es izdzirdēju balsi : “…Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu (Ebrejiem 13:5). Un tā visa mana dzīve ar Jēzu ir liecība, ka Dievs ir un Viņš ir dzīvs. Nav citu vārdu, kas tāpat varētu atklāt no cilvēka sirds nākošo jūtu dziļumu, kā vienīgi “es zinu”. Āmen

– Vera Titoviča

Kas pasaulē var novecot? Teju viss, ko radījis Dievs caur cilvēka roku. Skaistas ēkas, kas liktas ķieģeli pie ķieģeļa, akmeni pie akmens, agri vai vēlu sāk drupt, tām nepieciešama restaurācija. Tehnoloģija ne tikai pa gadiem noveco, bet pat pa dienām. Cilvēku roku veidota māksla – Purvīša gleznas ir mantojums, ko nu vairs pazīst manas vecmāmiņas un vecāku paaudze. Cilvēku sarakstītas dziesmas, pat kristīgas, ko dziedāja vēl pirms 20 gadiem, vairs retais draudzēs “izceļ”, un ja izceļ, tad tām piešķir jaunu apdari. Kas vēl pirms dažiem gadiem bija modē, vairs nav aktuāls šodien, tā šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Teju visam ir “derīguma termiņš,” bet vai Dievam ir? Dievs Savā Vārdā saka: “Es esmu Alfa un Omega, sākums un gals”. Tātad cilvēku nolikts sākums un beigas Dievam nav! Un ja nav ne sākums, ne gals, tad Dievs ir mūžīgs un mūžība nevar novecot. Vai Dievs mazāk strādāja pirms 200 gadiem, nekā šodien? NĒ! Vai Dievs strādā mazāk šodien, nekā vakar? NĒ! Vai, nepasakot gada skaitli, mēnesi un dienu, kāds stāsts var novecot? Nē! Katram stāstam ir notikuma brīdis. Tikai mēs paši šo laika sprīdi vai nu izceļam kā ļoti svarīgu vai gluži pretēji – maznozīmīgu, tātad tikai mēs paši esam tie, kas liecību var padarīt par senu pasaku vai stāstu. Tomēr Dieva darbs ir nemainīgs un izceļams katru dienu, pat ja tas ir noticis pirms 200 gadiem. Dieva darbs nav izsakāms ar frāzi “sen, senos laikos Dievs man…” Nē, Dievs darīja tad, Dievs dara tagad un darīs rīt. Dod, Dievs, ka arī Tavs darbs mūsos ir dzīva liecība ik dienu. Pat ja šodien neredzam Tavu darbu, tad dod mums redzēt, ka vakar un pat pirms mēneša un gada Tu biji tāds pats kā šodien – īsts un patiess!

– Vivita Kalniņa

Vai liecības var novecot?

Nē un jā! Liecības īsti nenoveco, jo katru reizi dzirdot vai lasot kādu liecību, tas ir par iedrošinājumu, pamācību un arī Dieva godam. Bet es saku, ka arī var novecot. Ja kristietis visu laiku stāsta tās pašas vecās liecības, tad īsti kaut kas nav kārtībā. Jo Dieva Gars strādā visu laiku, tādēļ arī liecībām ir jābūt jaunām visu laiku. Tādēļ novecot var, ja dalāmies ar vecām liecībām savā dzīvē, bet vispār nevar.

– Gunta Grīna – Sologuba

Es domāju, ka liecības nevar novecot, jo tad tas cilvēks sastapa un izjuta Dieva klātbūtni. Un tas nekad nevar palikt vecs, tas ir svaigs un, tai liecībai no Svētā Gara ir spēks, kas uzrunā mūsu sirdis. Tas dod mums tādu lielāku pārliecību, ka Dievs ir un, ka Dievs var izglābt, var palīdzēt. Ka Dievs stāv klāt, var uzmundrināt un mierināt. Visi tie solījumi, kas ir par Dievu, padara to reālu, jo tas cilvēks, kas liecina, to ir piedzīvojis. Un viņa acis ir brīnumainas, kad šis cilvēks grib liecināt, ko viņš piedzīvojis. Pat ja tā cilvēka vairs nav, es neticu, ka viņa liecība var novecot.

Un mūs var uzrunāt arī svētie – stāsti par viņiem. Piemēram, mūķenes, kas bija grūtos apstākļos, runā par Dievu. Tas var tikai stiprināt.

Sakarā ar covidu es ļoti ilgu laiku pavadīju mājās. Tad nāca mana ceļa operācija un es visu vasaru biju mājās. Un tas bija grūti…ir grūti, ka tev nav baznīca, kur aiziet. Tad tu nejūti emocionāli Dieva klātbūtni. Un pirmo reizi, kad es spēju atnākt, es tā gribēju lūgt par tiem cilvēkiem, kuri domā, ka baznīca viņiem nav vajadzīga. Un es runāju par mūsu draudzi, par kristiešiem. Domāju kā es varētu uzmundrināt / uzrunāt cilvēkus: „Nāciet, cilvēki, jūs atkal atradīsiet Dievu. Tā reāli – emocionāli, ne tikai ar prātu „jā, jā es ticu…” Mana liecība ir, ka tas man ļoti palīdzēja. Es tagad lasu vēstuli Romiešiem – vienu Bībeles stundu. Un tas man atgādina, cik svarīgs ir Dievs manai dzīvei. Tas man atgādina, ko Jēzus ir darījis. Un tas man atgādina, ka es esmu glābta. ES ESMU GLĀBTA. Un tā nav miera sajūta un miera pasaule, bet tā pārliecība – MAN NAV JĀUZTRAUCAS. Man tiešām vienalga, ko es pārdzīvoju –Dievs mani mīl un mira par mani. Un grib man palīdzēt. Es esmu 100% atpakaļ un ļoti pateicīga, jo Dievs mani pieveda pie tā. Un ne jau es ar savu gudrību, bet Viņa…

– Gita Medne