Tāšu draudzes locekļu liecības par Dieva klātbūtni, palīdzību, pamācībām

Kādu laiku atpakaļ lūdzu Dievam par autoritātēm. Par to kas tās ir un kā par tādu kļūt. Un Dievs skaidri ir atbildējis, ka esmu jau autoritāte tiem, kas manī to saskata un Viņa aicinājums ir lūgt par tiem, kas ir vadošajos amatos, neatkarīgi no viņu darbiem un nedarbiem. Dievs mani aicināja iestāties par tiem, kurus lamā, pazemo, nosoda. Ir viegli norādīt uz citu mīnusiem, bet tāds nav Dieva nodoms. Ja Dievs ir iecēlis kādā vietā, tad Dievs arī darbosies caur ikvienu. Dievs nevienu nepazemina vai nepaaugstina tā pat vien. Ja reiz tas ir noticis, Dievam ir savs plāns šādā rīcībā. (Aivija)

Godājiet visus, mīliet ticības brāļus, bīstieties Dieva, godiniet ķēniņu. 1.Pētera 2:17

Mana vissvētīgākā liecība, lai gan sākumā tā nelikās.  Lai saprastu, paskaidrošu sīkāk, tātad es ar Kasparu cēlām savu mājiņu, lai nebūtu jādzīvo pilsētā (mīlam laukus), katru eiro krājām un ieguldījām mājiņai, strādājam tikai priekš mājiņas , neko lieku nepirkām. Atceros, ka gājām arī ,,haltūrēt,, (piestrādāt), lai būtu vēl lieki eiro, kurus varam pielikt mājiņas būvniecībai klāt. Abi strādājām oficiālos darbos, pēc darba braucām uz laukiem, lai veltītu laiku mājiņai, protams, arī brīvdienas bija jau izplānotas, zinājām, lai arī kāds laiks būs, mēs būsim pie mājiņas, lai tā tiktu uzbūvēta. Taču 13. janvāris bija mums visbriesmīgākā diena, kad pamodāmies un braucām uz laukiem, un ieraudzījām, ka mūsu mājiņu vējš- vētra ir vienkārši izpostījusi, atceros, ka pat iekliedzos no šoka. Tajā dienā es nezināju, ka patiesībā tā bija brīnumaina diena,  jo Dievs ir par visu parūpējies, Viņš savus bērnus neatstāj nelaimē. Es lūdzu katru dienu, zinu, ka arī Kaspars lūdza. Pie mums atbrauca superīga ģimene – Ainars un Ineta , kuri mums atvēra savas sirdis, uzticējās mums un tagad mums palīdz ar mājiņas būvniecību, mums šobrīd ne tikai no jauna top mājiņa, bet esam arī ieguvuši superīgus, dievbijīgus cilvēkus savā dzīvē. Dievs ir mīlošs. (Monta)

Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. 1.Pētera 5:7

Es visbiežāk sazvanos ar Dievu ejot uz darbu. Tas vienmēr ir tāds mierīgs laiks, 30 minūtes klusumā. Kad tas notika, konkrēti nepateikšu, bet kārtējo reizi sazvanījos ar Dievu un prasīju, kāds Viņam ir plāns uz mani? Jo šis bija jautājums, kas jau kādu laiku nelika mani mierā. Pārsteidzoši, bet atbildi ilgi nebija jāgaida! Burtiski pēc dažām dienām saņēmu ziņu no mācītājas – Guntas, ka viņai jau 3 reizes ienāca prātā doma man piedāvāt vai es vēlos piedalīties Misijas dienā par Dieva nodomu manai dzīvei. Piedalījos Kuldīgā rīkotajā Storyline misijas dienā. Sākotnēji nodomāju, ka tas lekciju saturs ir interesants, bet tas tiešām nav tas pēc kā es braucu. Visdrīzāk es gribēju dzirdēt vienkāršāku atbildi. Kādu vienkāršāku uzdevumu.  Bet jo vairāk es domāju, jo vairāk saprotu, ka man tur bija jābūt. Cits jautājums ir vai es biju gatava dzirdēt un sadzirdēt. Īsāk sakot – aptuvenais mērķis ir skaidrs. Jāturpina lūgt.  (Alīna)

Es kādu laiku pirms eksāmeniem lūdzos, lai nebūtu stress un lai es varētu parādīt 100% savas zināšanas.  Tagad kaut arī ir tikai pirmais eksāmens nokārtots, tas notika bez stresa un man, šķiet, ka bija  labi, esmu pateicīga Dievam par to, ka uzklausīja manas lūgšanas. (Alise)

Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi. (Jozuas 1:9)

Devos pie sava brāļa, lai paņemtu automašīnu, kurai bija veikti tehniskie uzlabojumu, jo šodien bija jāiziet tehniskā apskate. Brālis mani nemaz neiepriecināja, bet pastāstīja, ka kaut kur tek eļļa, viņš nepaguva to novērst, tādēļ tehnisko paskati neiziešu, bet ir salabojis citas lietas. Tiku informēta, ka man ir jāmaina zobsiksna ar rullīšiem un kaut kādi “saļņiki”, lai kas tie arī būtu. Summa būšot vismaz ap 300eur. Es reāli saskumu, jo šīs jau bija lielas izmaksas. Tas esot vēl jādara nekavējoties, tātad nav laika nemaz iekrāt. Braucu uz CSDD ar smagu sirdi, visu laiku sev atkārtoju, ka tas nav eksāmens un kā būs tā būs. Gaidu rindā ar savu uzticamo mašīnu un runāju ar Dievu, ka VISU, VISU šo atdodu Viņam, negribu cīkstēt un sākt kaut ko rēķināt, sludinu sev, ka Dievs par mani parūpēsies, nav ko zūdīties. Paņemu telefonu, jo jūtu, ka vajag kādu pantu stiprināšanai un tieši šodienas pants ir – Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities. (Lk.12:22) Es pasmaidu, jo zinu, ka tas ir apstiprinājums, viss būs labi, tikai uzticies. Tehnisko apskati es neizgāju, bet arī tur pieredzēju mazus brīnumus, jo rokas bremze, kuru nelietoju bija iebloķējusies un darbinieks 4 reizes to rāva uz augšu līdz kamēr viss notika, pēkšņi nevērās priekšējās durvis, es jau vienkārši nopūtos un atvēru no iekšas. Protokolā bija ielikts par šo 1punkts ar norādi, ka ir apgrūtināta durvju atvēršana. Brālis teica, ka kaut ko tādu nav redzējis, ka tas Dievs tiešām dzird tās manas lūgšanas. Bet tas nebija viss. Vakarā tika noskaidrots, ka manai mašīnai zobsiksna ar rullīšiem tomēr nav jāmaina, jo tā ir no ķēdes. Tādēļ izmaksas nebūs pat tuvu paredzamajai summai. Dievs ir uzticams. Mani pārņēma milzīgs prieks, ka atdevu Dievam savu zūdīšanos un saņēmu atalgojumu. Pārbaudi izturēju. Kādam tas varbūt ir nieks, man tās ir Dieva Tēva rūpes par mani.  (Gunta)

J. Pāvelsons
Cik daudz gadu kamēr dzīvē
Tavu smaidu, māt, man vairs nav
Lūk, uz kapa kopas krustiņš
Sen jau sagrīļojies stāv…
Ak, tās gaišās laimes dienas,
Kad ar tevi gāju es:
Ceļš, kas grumbains, kājas gurdas,-
Mīļi lūdzos: “Māmiņ, nes!”
Pirmos pastāvīgos soļus
Dzīvē spert kad bij tik grūti
Čukstēdama pamācīji
Dievlūgšanā spēku gūt…
Kaut ar gadi, kapa smiltis,
Divas pasaules mūs šķir –
Mīļo māt, par tevi vienmēr
Gaišas atmiņas man ir

Tieši tā tas arī ir – neizsakāma pateicība, ka no pašām pirmām bērnu dienām man ir mācīta dievbijība. Dievs ar mani ir bijis vienmēr. Viņš mani ir auklējis, piedevis, atjaunojis un devis spēku jebkurā mirklī, stundā vai ilgākā laika sprīdī. Arī pēc vairākiem gadiem, kad biju Viņu aizmirsusi. Jēzus Kristus ir vienmēr mani sargājis – lai Slava un Gods vienmēr Viņam vienīgam.

Mana pirmā lūgšana, kuru atceros, ir par zābaciņiem, kurus biju pazaudējusi. Izmisumā nokritu ceļos un jā, pēc brīža atradu! Paldies, Tev Tēvs! Es eju uz debesīm! Šo uzrakstīju Ģimeņu dienu iespaidā.. Ļoti svarīgi, ka vecāki jau agrā bērnībā māca lūgt .. un pateikties. (Ilga)