Noķer Svētā Gara vēju

Bīskapa Kristiana Alsteda pārdomas par Apustuļu darbu 1. un 2. nodaļu

Sens ķīniešu sakāmvārds teic tā – “Kad pūš pārmaiņu vēji, daži cilvēki ceļ vēja aizsargbarjeras, bet citi būvē vējdzirnavas.”

Vasarsvētku rītā Jeruzalemē mācekļi atradās aiz slēgtām durvīm, būdami pārņemti paši ar sevi un viens ar otru. Viņi prātoja par savām pieredzēm un neveiksmēm. Es varu iztēloties, ka viņi runāja par Jēzus augšāmcelšanos un par to, ko Viņš bija domājis, sakot, lai tie gaida Jeruzalemē tikmēr, kamēr saņems spēku no augšienes. Viņi ir gaidījuši jau desmit dienu, un neviens no viņiem nezina, cik ilgi viņiem vēl būs jāgaida. Nu jau ir pienākusi Vasarsvētku diena, ebreju Pashā svinību beigas un Dieva likuma – desmit baušļu – svinības.

Un pēkšņi gaidīšana ir galā – tā nāk negaidīti, pārliecinoši un spēcīgi. Ir jūtama varena vēja pūšana, kas piepilda visu māju, un pār katru no viņiem, gan vīriem, gan sievām (Ap. d. 1:14-16) nolaižas it kā uguns mēles, un viņi visi tiek piepildīti ar Svēto Garu un iesāk runāt citās valodās, kā tiem Tas Gars dod izrunāt (Ap. d. 2:1-13).  Pūta Svētā Gara vējš, un viņi sāka būvēt vējdzirnavas, nevis vēja barjeras.

Vasarsvētkos ebreju tauta svinēja Dieva likuma, Desmit Baušļu, saņemšanu un to, ka viņi bija kļuvuši par Dieva tautu. Jēzus sekotājiem Vasarsvētki apzīmē to, ka Dievs ir radījis jaunu tautu, kurus pakāpeniski sāka saukt par kristiešiem. Vasarsvētki apzīmē Baznīcas dzimšanu, tomēr tā noteikti bija atšķirīga Baznīca no tām labi organizētajām konfesijām, kuras zinām šodien, kurās ir labi apmācīti mācītāji, formas, rituāli un dievkalpojumi, ēkas un aktivitātes, un – pat lieli ekrāni un tiešsaistes straumēšana.

Jēzus ir bijis to sadraudzības pašā centrā – viņi ir sekojuši Viņam, klausījušies Viņā, redzējuši Viņu, mācījušies no Viņa – tagad viņiem jābūt Viņa lieciniekiem, tagad viņiem no vīriem un sievām ir jāsagatavo mācekļi, jākrista viņus Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, un jāmāca tiem visu, ko viņi paši ir redzējuši, dzirdējuši un iemācījušies no Viņa. Un tagad Viņš būs kopā ar viņiem, kā Svētais Gars – jebkur, jebkad un visur.

Dienas laikā viņu skaits pieaug no 120 līdz vairāk nekā 3000 (Ap. d. 2:41) – viņi kļūst par kustību, kas aug līdzīgi sprādzienam un par kuru ir atbildīgi sākotnējie mācekļi, palīdzot dažiem citiem. Pirmie mācekļi tiek izvēlēti, lai palīdzētu daudziem jo daudziem cilvēkiem kļūt par Jēzus sekotājiem. Tas ir milzīgs uzdevums – kas tūlīt pat izrādās vēl grūtāks, jo jāsastopas ar milzu pretestību, tai skaitā, jo īpaši – no ebreju kopienas un romiešu varas puses.

Pirmajiem metodistiem bija līdzīga pieredze agrā Jaunā Gada rītā 1739. gadā. Aptuveni 60 cilvēku bija sapulcējušies tā saucamajā Fetterleinas kopienā (Fetter Lane Society) un bija lūguši visu nakti: “Ap trijiem naktī, kamēr mēs bijām lūgšanās, Dieva spēks nāca pār mums tik spēcīgi, ka daudzi no prieka iekliedzās un daudzi nokrita gar zemi. Tiklīdz mēs bijām atjēgušies no Dieva varenības pārsteidzošās un bijību iedvesošās klātbūtnes, mēs vienojāmies kopīgā dziesmā.” Tā Džons Veslijs  raksta savā dienasgrāmatā par šo pieredzi.

Tā bija transformējoša Svētā Gara pieredze. Veslijs bija bijis pārņemts ar savu paša garīgo dzīvi, bet tagad viņš pievērsa savu uzmanību citiem. Divus mēnešus vēlāk viens no viņa draugiem un līdzstrādniekiem Džordžs Vitfīlds sludināja nabadzīgiem ogļračiem Anglijas dienvidos. Viņš aicināja Džonu Vesliju atbraukt un apskatīties, kas tur notika, bet Veslijam bija daudz iebildumu, jo, viņaprāt, sludināšanai bija jānotiek pienācīgos apstākļos baznīcas telpās. Turklāt viņš pats bija pārņemts ar savu izskatu un apģērbu, viņš nevarēja paciest traipus uz savām drēbēm. Viņš bija intraverts, tādēļ labprātāk atrastos bibliotēkā, nekā ārā starp parastiem ļaudīm. Tomēr, par spīti viņa iebildumiem, Svētais Gars darbojās. Kad Veslijs pamanīja cilvēku pūli un ievēroja, kā tie reaģēja uz Jēzus vēsti, viņš aptvēra, ka tas ir mūsu aicinājums, tas ir Dieva darbs…

Veslijs pierakstījis savu nepatiku pret sludināšanu zem klajas debess, tomēr viņš vienlaikus arī saprot, ka Dievs darbojas.

“Ap četriem pēcpusdienā es padevos un darīju nepatīkamo – sludināju pestīšanas Labo Vēsti ielās – no mazā paaugstinājuma netālu no pilsētas es saskaitīju apmēram 3000 cilvēku. Rakstu vieta, kuru izmantoju, bija: “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo Viņš mani svaidījis nabagiem sludināt prieka vēsti.”

Vasarsvētki atver mūsu sirdis un prātus jaunām perspektīvām – tur ārā ir pasaule, tur ārā ir cilvēki…

Mācekļi bija bijuši pārņemti ar savu sadraudzību, viņi deva priekšroku drošībai un rūpēm par sevi. Līdzīgi draudzes var noslēgties sevī un kļūt pārņemtas ar savām vajadzībām, vēršot uzmanību tikai viens otram un tam, kā saglabāt un stiprināt to, kas tām jau ir. Tomēr mēs visi zinām, kas notiek ar ēku, kas ilgstoši bijusi aizslēgta bez ventilācijas – tā kļūst smagnēja, smacīga un drēgna.

Kad Gars pūš – var būt vilinoši celt vēja barjeras, ielīst aizvējā, palikt iekšā – taču agrīnie kristieši un agrīnie metodisti būvēja vējdzirnavas, viņi ļāvās tikt iekustināti un tika pārveidoti Svētā Gara kustībā. Mums jādara tāpat.

Gars nāca pār viņiem, un no tā brīža viņi izskatās drosmīgi un apņēmīgi – viņi runā ar stingrību un spēku – un ne mazāk svarīgi – ar ieskatu, kas ir daudz vairāk, nekā zināšanas, izpratne un pieredze. Gars ir salicis visu savās vietās.

Tieši ar šo ieskatu un drosmi Pēteris sludina savu pirmo svētrunu – kopā ar Svēto Garu tas atstāja dziļu iespaidu uz tiem, kas klausījās. Viņi jautāja – ko mums vajadzētu darīt? Nožēlojiet grēkus, sāciet iet jaunā virzienā, tieciet kristīti un saņemiet piedošanu par saviem pārkāpumiem – kā arī saņemiet Svētā Gara dāvanu. Tas attiecas uz jums un visiem cilvēkiem.

Vasarsvētkos Svētais Gars deva agrīnajiem kristiešiem drosmi pastāvēt par savu ticību, skaļi un skaidri runāt par Dievu, kurš ir nācis pie mums Jēzū Kristū, kurš dzīvoja, mira un augšāmcēlās – un kurš tagad ir sūtījis mums Svēto Garu (Ap. d. 2. nod. no 14. panta).

Nepagāja ilgs laiks, kad apcietināšana, spīdzināšana un nāves sods nāca kā sekas runāšanai par Jēzu un Viņa Valstību (Ap. d. 4:1-22). Tomēr, kad ir runa par visu cilvēku mīlēšanu, vājo aizsargāšanu, rūpēm par tiem, kas ir trūkumā, mēs nevaram piekāpties. Kad jāstājas pretī netaisnībai, nepielūdzamībai, cietsirdībai, alkatībai, egoismam un pašpietiekamībai – mēs nedrīkstam turpināt klusēt.

Tas ir pārmaiņu Gars, atdzimšanas Gars, transformācijas Gars, kas pūš Vasarsvētku rītā – un šis nav piemērots laiks, lai celtu vēja barjeras, mums tagad jābūvē vējdzirnavas, un mums jāuzceļ daudz tādu. Ir miljoniem cilvēku, kuriem ir jādzird, jāredz, jāsaož un jājūt, ka Dieva Dēls Jēzus ir ienācis pasaulē, ka Viņš ir dzīvojis, nomiris un augšāmcēlies no mirušajiem – un ka Viņš bez aizspriedumiem un ierobežojumiem mīl visus pasaules iedzīvotājus.

Es pats esmu gatavs kļūt kā ikviens un darīt jebko, lai kaut vai tikai kāds Viņu iepazītu. Tā teica Pāvils, būdams pilnībā Gara piepildīts (1. Kor. 9:19-23). Es domāju tāpat, vēlos darīt jebko evaņģēlija dēļ, lai kaut vai tikai kāds iepazītu Jēzu Kristu… un kad pūš Svētā Gara vējš, es vēlos būvēt vējdzirnavas.