2022. gada jūnijs

Iesākumā es domāju, ka palīdzēšu viņiem, taču pēc kāda laika sapratu, ka tas nebija par MANI, kas palīdz VIŅIEM, bet gan par draudzības, mīlestības un rūpju piedāvāšanu, kā arī cenšanos rast kopīgu ceļu.

Dievs atvēra man acis un palīdzēja pieņemt faktu, ka es domāju par problēmu kopš brīža, kad pamostos no rīta, līdz brīdim, kad liekos gulēt. Un pat naktī pamostoties tā ir mana pirmā doma. Lai gan es stāvēju pretī, tomēr vairāk domāju par problēmām, nekā par Bībeles apsolījumiem, kuros stāvēju.

Ceļā atpakaļ pie reiz pazaudētā svētuma, ceļā pie Dieva žēlastības ir meklējama dziedināšana mūsu sirdīm, patiesa ticība un neviltota pateicība. Ceļā, kura galā, lai Dievs mūs svētī, mēs visi saņemtu Dieva uzslavu. Visi. Nevis viens no desmit.

Vasarsvētku rītā Jeruzalemē mācekļi atradās aiz slēgtām durvīm, būdami pārņemti paši ar sevi un viens ar otru. Viņi prātoja par savām pieredzēm un neveiksmēm. Es varu iztēloties, ka viņi runāja par Jēzus augšāmcelšanos un par to, ko Viņš bija domājis, sakot, lai tie gaida Jeruzalemē tikmēr, kamēr saņems spēku no augšienes. Viņi ir gaidījuši jau desmit dienu, un neviens no viņiem nezina, cik ilgi viņiem vēl būs jāgaida. Nu jau ir pienākusi Vasarsvētku diena, ebreju Pashā svinību beigas un Dieva likuma – desmit baušļu – svinības.