„Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām.” JEREMIJAS 1:5
Aiz loga čivina putniņi, zied ievas, kastaņi…
Šis mēnesis ir īpašs. Īpašs ar to, ka atzīmējam divus skaistus svētkus. Maijā atzīmējam Māmiņdienu un Ģimenes dienu. Šie svētki mums vienmēr atgādina, kas ir mūsu saknes. Saknes no kurām mēs esam cēlušies, kurās auguši un pilnveidojušies. Cik daudz esam gatavi runāt par savām saknēm?
Jeremijas grāmata māca mums, ka Dievs jau mūs bija izredzējis fiziska cilvēka ķermenī- mūsu mammās. Viņš mūs zināja un pazina pirms mūsu vecāki saņēma kādu nojausmu par ģimenes papildinājumu. Tas liekas tik neiespējami, bet tajā pašā laikā tā ir realitāte. Dievs izveidoja ģimeni, kurā apvienojas sieviete un vīrietis. Viņš ir izredzējis veidoties jaunam auglim šajās attiecībās. Auglis ir bērns, ko Dievs uztic ģimenei. Uztic to mīlēt, lolot un skolot. Izklausās viss tik vienkārši, bet patiesība ir pavisam savādāka. Vispirms, mēs, ikviens esam Dieva bērns! Viņš mūs ir radījis pēc Savas līdzības, bet katru individuālu un īpašu. Tikai tad uztic mūs vecākiem, ģimenei. Ģimenei tā ir milzu atbildība, izaudzināt, izlolot un izskolot katru šo augli- bērnu un sagatavot dzīvei tālāk. Man gribas teikt ka dubultā liela atbildība, jo dzīvojot fiziskā ģimenē mēs esam un paliekam Dieva bērni jebkurā dzīves posmā.
Apziņa, ka Dievs mani ir radījis un svētījis, pat pirms mani vecāki ir sākuši par to domāt, vērš manu skatu vairāk uz Viņu, tuvāk Viņam. Es esmu Viņa meita un Viņš ir mans Tētis. Viņš, tā pat kā mani vecāki, ir man līdzās domās un darbos. Esmu pagodināta nest Viņa vārdu cilvēkiem un atgādināt ka ikviens esam Dieva bērns, lai kur mēs ietu!
Cik bieži tu aizdomājies, ka bez fiziskiem vecākiem, tavs tēvs vispirms ir pats Dievs?
