Vēstures sleja

15. Pieaugšana žēlastībā, visādā ziņā, cilvēkam dod iespēju pacelties pāri pasaules līmenim. 

Pieaugošs kristīgais pierod arvienu mazāk griezt vērību uz cilvēku domām, vai tas nu būtu viņam par labu vai  otrādi. Viņš saprot, ka tām vērtības maz, – varbūt tik daudz, cik tas attiecas uz viņa paša darbību. Un to es negribu sacīt, ka cilvēkam uz savu tuvāku domām jāskatās ar augstprātīgu nicināšanu. Tamlīdzīgas attiecības sastopamas, bet tādā gadījumā cilvēks ne tikai nepierāda savu atšķiršanos no pasaules, bet vienkārši redzamā kārtā pierāda savu pārmērīgu  lepnību, t.i. saistīšanos ar pasauli. 

No otras puses, kristīgais, kas pieaug žēlastībā, neatkāpsies no sava pienākuma, ja viņš reiz to skaidri apzinās, kaut arī sabiedriskā doma viņu par to notiesātu. Viena vai otra darba izpildīšana vai neizpildīšana atkarāsies pilnīgi no tā, vai tas veicina Dieva godu, vai nē. Ja viņam pienākuma ceļš būs skaidrs, viņš nevēros nedz pasaules uzslavas, nedz pārmetumus. Dīvaini, ka bieži tas, kas saucas par reliģiju, pilnīgas Dievam padošanās vietā, patiesībā verdzīgi padodas sabiedrības domai. Šis virstiesnesis nepārtraucoši prasa to jeb citu no tā saucamiem kristīgiem un viņi šīs prasības izpilda bez ierunām.

IV.TAGAD GRIBU PARUNĀT PAR TO, KĀDĀ CEĻĀ PIEAUGŠANA ŽĒLASTĪBĀ AIZSNIEDZAMA.

It īpaši no svara to zināt jaunatgrieztiem. Ir nepieciešami būt nomodā, t.i. cieši sekot grēkiem, kuri aizķērušies, no tādiem izsargājoties. Nosaukšu no tiem tos, kuri visvairāk izplatījušies:

1) Pļāpāšana. Par šo tēmu plašāki nerunāšu, teikšu to, ka viņa ir lielās cilvēku masas aizķērušais grēks, kuriem līdz tam acumirklim nav iespējam pieaugt žēlastībā, līdz kamēr tie nopietni savas lūpas nesāks    izsargāt no niekiem un pļāpāšanas. Šis ceļš ir ļoti slidens; klūpi tikai reizi, un otru reizi paklupt ir jau daudz vieglāki, un pie tam katra tāda paklupšana var noslāpēt Dieva garu uz veselu dienu un atņemt Gara gaismu. Nepieciešami uz reiz ar lielu noteiktību apspiest garu un ar lūgšanu turpināt šai virzienā tālāki, citādi cīņas pazaudēšana neizbēgama.

2) Pelšanas gars. Šim trūkumam it īpaši padoti jaunatgrieztie. Pilni dedzības un straujuma viņi stājas uz patiesības ceļa, bet drīzā laikā tie top samulsināti no vecāko vienaldzības un miegainības, tā kā tas tad nav  nekāds brīnums. Un debess un zeme brīnās par to, kādu piedauzību, daudzos gadījumos, dod vecie ticīgie jaunajiem. Tādēļ nav brīnums, ka noskatoties uz viņiem šie jaunie, savu reliģisko jūtu pirmā karstumā tos var  stingri nosodīt, kā tas Kristus draudzēs nemaz nepieklājas, un tā var iekrist pelšanas garā un izrunāt daudz lieka, apvainojoša. Lai jaunatgrieztie mācas izšķirt dziļi attīstītu kristīgo nosvērtās attiecības no jauno straujiem izplūdumiem un viņi tik bieži nepareizi netiesās. Katrā ziņā, cik veselīgs arī nebūtu viņu spriedums par citiem, jaunatgrieztiem, sava paša labuma dēļ jābūt ļoti uzmanīgiem savās domās un vārdos. Kādēļ runāt par citu trūkumiem! Nepeļat neviena. Ar to jūs tikai apslāpējat Svēto Garu un nepieaugat žēlastībā.

3) Karstgalvība. Kādus zaudējumus cieš ticīgie nesavaldāma rakstura dēļ! Sievietes pukojas uz             apkalpotājām, vīrieši uz saviem apakšniekiem; jeb dusmojas uz kaimiņiem, uz valdību, uz šo un to – un tā bezgala ir nemierā ar visu un visiem, nesavalda savu raksturu un saprotams, tādā stāvoklī nevar pieaugt      žēlastībā.

4) Lepnība. Sargājaties no lepnības un godkārības, viss viens kādā veidā tā arī nebūtu. Nekādā ziņā       nepērkat ne mēbeles, ne drēbes, vispār nekā, kas varētu dot iemesla tamlīdzīgām domām. Manām māsām es piezīmēšu piem.: jūs ejat pirkt cepuri, pieraugāt, ka nepērkat tādu, pie kuras, kad to nēsāsat, kavējies jūtu domās. Patiesi jānožēlo, cik bieži ļaudis visiem spēkiem cenšas sevī attīstīt nelāgas tieksmes! Patiesi, velns varētu it mierīgi daudzus kristīgos atstāt pašus sevim; viņam tie nemaz nav jākārdina, – viņi paši sev kārdinājas, darīdami taisni tā, lai veicinātu sevī godkārību. Tāds nepŗāts no viņu puses var tik ienaidnieku iepriecināt. Jaunie ļaudis, esat nomodā šai ziņā! Esat uzmanīgi! Cik reiz, piem., noticis sekojošais: ziemā pamošanās. Daudz atgriešanas; visi labi ķērušies pie darba. Bet redzi, atnāk pavasaris; kaut kāds palaidis tur jauno modi, un, skataties, kur palikušas visas lūgšanu sapulces? Sapinās tīklos jaunatgrieztie, aizrauti no jaunmodes elka. Citiem vārdiem, visa šī jaunatne aizrauta no pasaules vēsmām, pamazām pārgāja no garīgām sarunā un pārdomāšanām uz tukšām pļāpāšanām par jaunākiem apģērbiem, jaunākām spēlēm utt. – ar vārdu , nodevās dažādiem paņēmieniem, kas laupa garīgos spēkus un noved pie pilnīgas aptumšošanas. 

(Sekos turpinājums)