Vēstures sleja

8. Kristīgajam, kurš pieaug žēlastībā, arvienu vairāk patīk satikties ar citiem ticīgajiem. Tam top dārgas kopīgas lūgšanas un kopīga Dieva slavēšana un kalpošana. 

Vai viss tas jums patīk un vai viss tas iekš jums vairojas? 

9. Cilvēks, kurš pieaug žēlastībā, spēj vieglāki piedot saviem ienaidniekiem un par viņiem Dievu lūgt. 

Cilvēks savā dabā, varbūt, ne iekš kā neparāda tā savu līdzdalību ar velnu, kā nepielūdzamības un ļaunprātības jūtās pret tiem, kas viņam darījuši ļaunu. 

Jaunatgrieztam bieži ir grūti piedot otram. Ja kāds tam darījis pāri, tad tam ir grūti par tādu Dievu lūgt. Bet ja tādām jūtām atļauj izplatīties, sirdī ierodas dusmas un viegli pats var atkrist. Viņš nebija domājis dusmoties, bet ja no skaidras sirds nepiedod tam, kas pēc viņa domām vainīgs, tad dusmu jūtas sagrābj un aptumšo viņa dvēseli tā, ka izspiedīs visu gaišo, dievišķo. 

Jo cilvēks vairāk pieaug žēlastībā, jo vieglāki viņš spēj piedot. Viņš mazāk skaišas uz citiem un viņam vieglāki lūgt par tiem, kuri vainīgi. 

Dārgie klausītāji, vai tādas jūsu jūtas? Vai piedošana top vieglāka? Vai esat gatavi tūliņ piedot vissmagākos apvainojumus, tā kā ne dusmu ēna nepaliek iekš jums, kuras arī vismazākā parādībā spēj traucēt jūsu lūgšanas satiksmi ar Dievu?

10. Cilvēks, kurš pieaug žēlastībā, savos spriedumos par citiem top arvien mīkstāks. 

Te nav jāsaprot, ka viņš jau uz vārdu turēs par īstu kristīgo katru, kas par tādu saucās, bet, tuvāka kļūdas gadījumā, viņš ir gatavs to ātrāki pierakstīt pārsteidzībai, vai nesaprašanai, nekā tiešam ļaunumam. Tāds domu veids raksturo kristīgo. Par ļaužu izturēšanos bieži var saprast dažādi, piem. kas vienam izliekas neievērošana un cietsirdība, tas otram var izlikties tikai kā nejauša izlaidība utt. Tādā gadījumā cilvēks, patiesi pieaugošs žēlastībā, visādā ziņā pieturēsies pie otrām, t.i. mazāk asām domām un tas noder kā pierādījums par viņa pieaugšanu. 

11. Cilvēks, kurš pieaug žēlastībā, arvienu mazāk un mazāk uztrauksies pasaules rūpju dēļ. 

Viņam nav grūti saskaņoties ar sacīto Filipiešiem 4:6 “Nerūpējaties ne par ko: bet jūsu lūgšanas visās lietās lai top zināmas Dievam.” Visas pasaulīgās rūpes ir grēks. Tie, kas pieaug žēlastībā, arvienu vairāk un vairāk paļaujas uz Dievu un arvienu mazāk saistās ar pasauli, kādēļ arī mazāk norūpējas gar pasaulīgo. 

12. Cilvēks, kurš pieaug žēlastībā, dod labprāt, dod ar prieku un pieaugošā mērā, kas liecina par tā pieaugšanu.

Ar katru gadu viņš ziedo vairāk. Viņš priecājas, ja pie viņa griežas pēc palīdzības, un labprāt upurē visu, ko tik spēj. Samērā ar to, ko viņš dod, viņš to dara labprāt un tas tam sagādā lielu prieku, jo viņa pamudinājumi ir pareizi. Upurēšana top ar kaut ko tādu, kas kopīgs ar viņa ticību un tā viņā attīstās, līdzīgi lūgšanas garam. Cilvēks, kurš sajūt vajadzību biežāk lūgt, šai ziņā pieaug, t.i. viņš lūdz, kā tas jums zināms, arvienu biežāki un biežāki. 

Vai jūs novērojat sevī kaut ko tam līdzīgu? Vai upurēšana pēc iespējas katrai labai lietai jūs arvienu vairāk iepriecē? Kādā apmērā jūs upurējat? Vai jūs atdodat visu ko spējat, jeb tik cik vajadzīgs ievērojot pieklājību? 

13. Cilvēks, kurš pieaug žēlastībā, atsvabinājās no personīgām interesēm. 

Viņš izved dzīvē to, ka viss tas, kas viņam pieder, pieder Kristum, un ka bez Viņa viņam viss vienalga, dzīvot vai mirt, pārvaldīt īpašumu, izlietot goda stāvokli utt. Tamlīdzīgai izvešanai ir liela nozīme garīgā attīstībā. “Kad dzīvojam – tad dzīvojam tam Kungam, kad mirstam – tad mirstam tam Kungam. Tāpēc vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam tam Kungam.” Romiešiem 14:8. To iemācīties, tas ir liels darbs. Cilvēks, kurš pieaug žēlastībā, apzinājās, ka viņam viņa laikam, mantai, spējām un pašai dzīvei ir tikai tik daudz vērtības, cik tiem ir sakari ar Kristus valstību. 

14. Cita pazīme par pieaugšanu žēlastībā ir tā, ka cilvēks labprātīgi atzīstas citiem ļaudīm savos pārkāpumos. 

Izšķirties uz to ir daudzreiz grūti. Cilvēks diezgan viegli atzīst savu grēku tā Kunga priekšā, tādēļ nav vajadzīgs nokāpt no paaugstinājuma, bet nav viegli lepnai sirdij pazemoties cilvēku priekšā un to priekšā sirsnīgi un atklāti grēkus atzīt. Kad pieaugšana žēlastībā viņā patiesi uz priekšu iet, tad cilvēks savu grēku tāpat atzīst ienaidniekam vai cilvēkam ar zemu stāvokli, kā cilvēkam, kurš ievērojams un augstā stāvoklī. Vai ar tamlīdzīgu stāvokli esat pazīstami? Vai jums ir arvienu mazāk grūtības atzīties savos pārkāpumos? 

Katrs cilvēks, kurš drusku sevi pārbauda, labi zin, kā tad ir, kad lieta grozās ap grēka atzīšanu atsevišķas personas priekšā. Jā, izsūdzēt savu grēku Dievam, tas iespējams, bet ļaužu vairumam, savu apakšnieku vai ienaidnieku priekšā sevi par vainīgu atzīt, tas maksā ne maz pūļu. Tomēr – samērā ar pieaugšanu žēlastībā, cilvēks, kas padarījis grēku, gatavs to atzīt, ja vajadzīgs, visu priekšā. Ja viņā īsta pazemība, viņš gatavs grēku izsūdzēt, kaut arī to dzirdētu vai visa pasaule. 

Zinat, ja jūsos tas nav, tad jūs nekādā ziņā žēlastībā nepieaugat un tad vēl paceļas jautājums, vai jūsos maz viņa ir?

(Sekos turpinājums)