2019 gadā Dievs dāvāja jaunu kalpošanas iespēju – zeķu adīšanu Āfrikas bērniem.
Cilvēki, kuri nesen bija atbraukuši no Āfrikas, dalījās ar saviem iespaidiem un redzēto. Viņi runāja arī par veidiem kā mēs varam Āfrikas ģimenēm palīdzēt.
Viss jau bija labi, ja neskaita to, ka man sirdī iekrita vēlme sniegt palīdzību ar zeķu adīšanu. Tobrīd tā bija problēma, jo nekad nebiju adījusi zeķes.
Bībele man ir iemīļota grāmata. Tajā es esmu bieži lasījusi, ka Dievam viss ir iespējams un Viņš dos visu nepieciešamo. Es vērsos pie Dieva ar savu problēmu un Svētais Gars uzreiz sāka dot padomus.
Pirmais padoms bija pavisam vienkāršs – sāc adīt tāpat kā cimdu. Es paņēmu 5 adatas un dziju. Prātā bija skaitlis 6, tādēļ uz katras adatas uzmetu 6 valdziņus. Kad biju tikusi līdz vietai, kur sākt adīt papēdi, istabā ienāca mana mamma. Viņa gadiem nebija adījusi zeķes. Adīklim nonākot viņas rokās, likās papēdis pats adās. Pie gultas stāvēja klade un rakstāmais, kurā pierakstīju katru mammas veiklo roku kustību. Papēdis bija gatavs. Tālākais nelikās grūts un manās rokās bija pirmā zeķe.
Es biju tik priecīga un pateicīga Dievam, ka man tika dotas zināšanas, lai varu pievienoties kalpošanai, kura manu sirdi uzrunāja. Par interneta sniegtajām iespējām problēmas risināšanai biju piemirsusi. Es aizrāvos ar zeķu adīšanu. Dienā varēju noadīt vairākus pārus. Reiz ar savu aizrautību neaprēķināju vai man pietiks dzija abām zeķēm. Kad uzsāku adīt otro pāra zeķi, sapratu ka man diegs nepietiks pat papēža adīšanai. Dzirdēju, kā Svētais Gars saka – turpini adīt. Es paklausīju un man diegs ne vien pietika, bet arī palika pāri.
Šādā situācijā biju trīs reizes. Pirmajā reizē biju es un Dievs, otrajā un trešajā klātesoši bija arī citi cilvēki.
Pirmajā reizē es uzticējos Dievam, otrajā pārliecinājos, bet trešajā pasludināju.
Manī nav šaubu, ka Dievs arī šodien ir gatavs palīdzēt ar visu, kas mums nepieciešams, lai svētītu ikvienu, kas meklē Viņu.
