Patiesas atbildes uz jautājumiem par piedošanu

Mans lielākais, sāpīgākais piemērs par piedošanu ir ar manu tēvu. Viņam to pat neapzinoties, tēvs mani ļoti sāpināja. Pagāja daudzi gadi, kamēr es varēju pieņemt domu, ka varu viņam piedot. Kad sapratu, ka to varu, es spēju „aizvērt durvis” uz pagātni. Mēs izrunājāmies. Es pateicu to, ko vēlējos. Pēc tam es aizvien vēl jutos apbēdināta, bet manī vairs nebija dusmu. Pirms tam man bija saplānots, ko es teikšu, kā tas notiks…Bet Dievs visu izkārtoja citādi. Tas bija pat labāk. Manī iestājās miers…manī vairs nebija sāpes un dusmas, nebija vairs nespējas piedot. Izrādās viss, kas man bija vajadzīgs, lai es spētu piedot, bija šī izrunāšanās ar tēvu. Bet katra piedošana ir atšķirīga. Es nekad neesmu salīdzinājusi pāri nodarījumus. Tomēr, manuprāt, jo lielāka sāpe, jo grūtāk ir piedot. 
Es nevērsos pie Dieva pēc palīdzības piedošanas procesā. Es nezināju, ka man ir vajadzība piedot tēvam, lai samierinātos ar viņu. Tāpēc daudz nelūdzu par to. Noteikti piedošana ir daudz vieglāka, ja ir liela uzticība Dievam. Iespējams, tas bija Dieva lēmums, ka Viņš deva šo tikšanos ar tēvu man tikai tad, kad es biju gatava tēvam piedot…
Tiem, kas dzīvo nepiedošanā, es iesaku ieklausīties sevī. Es iesaku lūgt piedošanu saviem bērniem, jo tā mēs iemācām viņiem sākt piedošanas ceļu.”


Lūk, ko par piedošanu atklāj Zanda Dzērve: „Manā pieredzē piedošana ir cikls, kas var vilkties nedēļām, mēnešiem, un pat gadiem..Man parasti ir jāiziet noteikti etapi piedošanas ceļā: vispirms es dusmojos, tad pieņemu, tad sāku analizēt sevi (kas mani tā aizskāra vai sāpināja šajā notikumā, kas to izprovocēja un tml.) un tad jāsāk piedot… Mans parastais piedošanas process ilgst trīs nedēļas. Bet, piemēram, laulības izjukšana ir tik nopietna lieta, ka es šajā piedošanas procesā esmu jau vairāk kā desmit gadus. Aizvainojums lobās nost kā sīpols. Tu noņem vienu kārtu – noņem dusmas, naidu, savas sāpīgās lietas..Un tad nāk jautājums: „Ko es ar to darīšu?” Mana recepte ir lūgšanas. Tad caur lūgšanām eju uz piedošanu. Tā nav lūgšana, lai Dievs mani no kaut kā atbrīvo. Es aizlūdzu par to, kurš mani ir sāpinājis. Tikai lūdzot par viņu, es tieku brīva no tā, kas ir manī iekšā. Kad darīju to otrādi – lūdzu par sevi, tad es kritu atpakaļ. Bija jāsāk visu no sākuma. Man nestrādā lūgšanas… „atbrīvo mani no tā, tas man nav vajadzīgs utt.” Tas mani nedziedē. Bet, kad es sāku lūgt par pāridarītāju, sāku labi runāt par viņu. Kad sāku lūgšanās parūpēties par to, lai viņam dzīve sakārtojas, brīnumainā kārtā sakārtojas mana dzīve. Un tad tā mana dzīve arī paliek daudz vieglāka. Es nezinu, kas par maģiju tur notiek, bet tas viss atbrīvojas. Un tad, kad man liekas, ka viss ir kārtībā, tad lobu nākošo „sīpola kārtu” un ņemu to miziņu nost. Tas aiziet ļoti dziļi, līdz pašiem pamatiem, līdz pašai dvēselei, līdz kodolam. Un tad mainās sajūtas, par to cilvēku, kas tev nodarījis pāri. Tu nejūti viņu kā apdraudējumu. Tu viņu satiec uz ielas, un tevī nav trauksmes, tevī ir miers. Tu spēj priecāties, ja viņam iet labi. Tu nemeklē informāciju par viņu, tu pilnībā vari nodoties savai dzīvei. Tu esi brīva. Piedošana tā ir brīvība! Pāri darījumi paliek atmiņā. Tos nevar izdzēst ar dzēšgumiju kā nebijušus. Bet tu uz tiem vari noskatīties no distances. Tie tev vairs nesāp. Tu uzņem tos, kā dzīvē notikušus faktus. Es vēl izvelku „esenci” no šiem sāpīgajiem notikumiem. Svarīgākais šajā piedošanas procesā ir skatīties uz sevi. Nevis – kāpēc tas otrs man to nodarīja, bet – kāpēc šim cilvēkam bija vēlme man to nodarīt? Kāpēc es esmu ļāvusi man to nodarīt? Kāpēc es neesmu reaģējusi uz brīdinājuma signāliem? 
Tāpēc es tik ļoti esmu par vērtībām. Skaidri jāapzinās, kur ir tā robeža, kuru neviens nedrīkst pārkāpt, kas ir tavs svētums. Mans stāsts, lai citiem ir par svētību.”


Un kā ir ar tevi? Vai tu esi spējis piedot pāridarītājiem? Vai tu to dari savā vai Svētā Gara spēkā? Kāds ir tavs piedošanas stāsts? Dalies ar to rakstot mums uz e-pasta adresi –  avize@bakuguns.lv