Intervija ar mūsu bīskapu Christian Alsted

Vai varat mazliet pastāstīt par sevi?

Mani sauc Christian Alsted un man ir 60 gadi. Esmu dzimis pilsētā, kas atrodas Jutland pussalas austrumu krastā. Mana mamma mani un manu brāli, veda uz svētdienas skolu, bet 8-9 gadu vecumā es vairāk gribēju būt kopā ar draugiem un spēlēt futbolu, nevis iet uz baznīcu. Kad biju 14 vai 15 gadu vecumā mamma stāstīja par vietējās draudzes jauniešu mācītāju un lieliskiem jauniešu vakariem, viņa gribēja, lai es tos arī apmeklētu. Kādu vakaru nodomāju – “labi, es aiziešu. Iespējams, būs garlaicīgi, bet pēc tam es mātei varēšu teikt, ka devu viņiem iespēju un man vairs nebūs jāiet.” Es aizgāju, un man tas likās  interesanti, jo viņi tur kopā lasīja Bībeli un runāja ko nozīmē būt kristietim, tādēļ sāku apmeklēt šos vakarus. Un pēc kāda laika es sāku rīkoties tā, it kā būtu kristietis, bet tad es tiešām nebiju. 16 gados, vasaras nometnē, es zināju, ka man tas ir jādara..

Man bija jāsavieno šīs divas pasaules – mana dzīve baznīcā un dzīve ārpus tās, lai abas kļūtu par vienu. Es pieņēmu   lēmumu- sekot Jēzum! 

Pēc ģimnāzijas apsvēru mācīties par skolotāju, bet tad uz vienu gadu brīvprātīgi pieteicos kā jaunietis kalpot draudzē. Tā daudzējādā ziņā bija ļoti izaicinoša un brīnišķīga pieredze. Tajā laikā man sāka rasties domas, ka varbūt vajadzētu kļūt par mācītāju, kas tiešām bija biedējoša doma, kā rezultātā es pārcēlos uz Zviedriju  mācīties  teoloģiju Metodistu seminārā. Pēc mācībām es aprecējos, kļuvu par mācītāju un ar sievu pārcēlāmies uz divām mazām baznīcām Dānijas rietumu krastā. Pēc  pieciem brīnišķīgiem kalpošanas gadiem mēs pārcēlāmies uz Kopenhāgenu, kur biju mācītājs 20 gadus.

Kā bīskaps jūs daudz ceļojat. Kā jūsu ģimene uztver jūsu prombūtni un kā jūs sabalansējat darbu un  laiku ģimenei?

Pēdējos divus gadus es neesmu īpaši daudz ceļojis, bet pirms tam es biju prom varbūt 180 – 200 dienas gadā, katru gadu gulēju viesnīcās no 130 līdz 150 naktīm. Es domāju, pēc pandēmijas ceļošana atkal būs līdzīga. Man, pirms kļuvu par bīskapu, bija daudzi citi  pienākumi, kuru dēļ biju prom no mājām, bet tas nebija tik bieži.  Mums mājās nedzīvoja mazi bērni, kad kļuvu par bīskapu, es nebūtu varējis šo kalpošanu veikt ar maziem bērniem, tas nebūtu pareizi. Manuprāt, mēs diezgan labi līdzsvarojām laiku darbam un ģimenei, jo šā gada jūnijā apritēs 38 laulības gadi un mēs joprojām mīlam viens otru.

Vai jūsu bīskapa kalpošanas laikā ir kāds kuriozs/jautrs atgadījums, kas vienmēr liek jums pasmaidīt?

Tā bija mana pirmā vizīte Latvijā. Toreiz ikgadējā konference notika Kuldīgā. Bija daudz cilvēku un ļoti karsts, tādēļ mēs sēdējām baznīcā ar atvērtiem  logiem. Ejot garām baznīcai, daži jauni zēni pa logu iemeta asaru gāzi.. Nekad nebiju pieredzējis, ka baznīca tiktu tik ātri iztukšota. Es to bieži izmantoju kā ilustrāciju citiem, kad runāju par to, ka – dažreiz mums ir ļoti grūti izkļūt no baznīcas un iet sabiedrībā. Bet, ja kāds pa logu iemestu asaru gāzi, tas palīdzētu mums.. 

Vai Latvijā ir kāda vieta, kur vēlētos atbraukt atpūsties, izpētīt un iepazīt vairāk?

Jā, ir vairākas, tai skaitā minētā Kuldīga, tā ir patiešām skaista vieta gan pilsēta, gan apkārtne… Bet jūs zināt katru reizi, kad es kaut kur nonāku, es vienmēr esmu tur, lai satiktu cilvēkus un piedalītos konferencēs. Tas vienmēr ir par cilvēkiem, ne tik ļoti par vietu. Es labprāt aizbrauktu uz Latviju kā tūrists, lai izpētītu Kuldīgu. Man interesanta lieta par Latviju ir stārķu daudzums.  Jūs droši vien vasarā visu laiku redzat daudz stārķus, bet mēs Dānijā tos redzam ļoti reti. Varbūt visā Dānijā ir 2-3 stārķu pāri, tādēļ, ja uzzinām par atrastām ligzdām vai stārķu mazuļiem, mums patiesībā tie ir lieli jaunumi ziņās. Es teikšu, ka Latvija ir patiešām skaista zeme un jūs varat ar to lepoties.

Vai esi bijis misijas braucienos un iesaki visiem to izmēģināt?

Esmu bijis daudzos ceļojumos, dažādās valstīs apmeklējot baznīcas un vietas, kur cilvēki ir bijuši misijas braucienos, bet es nekad neesmu tādā devies pats. Toties mani bērni ir bijuši misijas braucienos. Tiem ir bijusi milzīga ietekme uz viņu garīgo dzīvi, kā arī tas palīdzēja viņu izpratnei par pasauli. Manuprāt, misijas brauciens var mainīt dzīvi.

Kur jūs saņemat iedvesmu vai iedvesmojaties kā persona?

Es lasu grāmatas un klausos podkāstus, saņemu e-pasta atjauninājumus no vairākiem avotiem. Iedvesmojos no Carey Nieuwhof, kurš ir Kanādas mācītājs. Tāpat es gūstu iedvesmu no Lewis Center UMC, no savas draudzes, mūsu draudzes vadītājiem un skolotājiem. Ik pa laikam skatos lekcijas YouTube, piemēram, Thomas Wright, kurš ir Jaunās Derības zinātnieks. Man ir tendence smelties iedvesmu dažādos avotos. Es lasu avīzes, skatos ziņas, un, manuprāt, tas patiešām ir nepieciešams mums visiem, īpaši mācītājiem, lai zinātu, kas notiek pasaulē, un nepārtraukti pārdomātu, ko nozīmē dzīvot kā kristietim, būt par baznīcu mūsdienu pasaulē.

Kā neticīgam cilvēkam jūs izskaidrotu Dieva darbu?

Ļoti daudz kas ir atkarīgs no situācijas. Jūs zināt, ka daļa no manas ģimenes nav kristieši, ja viņi nāktu pie manis un jautātu -kas tad ir  kristietība? Vai tu vari paskaidrot? Vai vari izskaidrot kristīgo ticību? – es sāktu runāt par Jēzu. Runājot par to, kas viņš ir, ko Jēzus  ir izdarījis un ka Viņš aicina mūs uz attiecībām ar Sevi.

Es būtībā domāju, ka būt kristietim nozīmē būt attiecībās ar Jēzu Kristu.

Ir daudz par ko runāt, piemēram, par ceļojumu, par kristīgo mācību un izpratni par dažādām ticības lietām, bet patiesībā, kad runa ir par ticības centru, tas ir par…. Kāda ir pieredze attiecībās ar Jēzu? Ko tas tev dara? Ko viņš no mums grib? Ko viņš mums dod? Es sāktu ar to. Bet bieži vien tās ir mazās lietas. Piemēram, kāds jums saka, ka viņam ir problēma, teiksim, ar viņu laulību vai kāds viņu ģimenē ir slims, uz ko jūs varat vienkārši atbildēt – es lūgšu par tevi, jo esmu kristietis un uzskatu, ka tas var palīdzēt. Dažreiz tas ir tikai sīkums.. Dzīvojot savu dzīvi, pievēršot uzmanību citiem cilvēkiem, kā izturamies, rūpējamies par citiem.

Vai esat piedzīvojis vilšanos, iesaistoties kādā kalpošanā?

Jā, esmu vairākas reizes vīlies savā kalpošanā. Tā var būt. Piemēram, cilvēks, kurā esmu ieguldījis daudz laika kā mācītājs, ar potenciālu un ļoti laba vadītāja  iezīmēm, kuram palīdzēju, darot visu iespējamo, lai viņš augtu ticībā.. bet tad kaut kas notiek, un viņš pagriež muguru ticībai, kas ir vissliktākais. Vai arī šāds cilvēks dodas uz citu draudzi, jo viņiem tā šķiet aizraujošāka, un tas var radīt lielu vilšanos. Vai kāds augsti stāvošs kristietis, labs vadītājs nonāk nepatikšanās, dēļ kurām atmet savu kalpošanu. To redzēt un piedzīvot dažreiz var būt ļoti sāpīgi. Vai arī, kad tu ieliec tik daudz mīlestības, lūgšanu un pūļu kalpošanā un neredzi izaugsmi, uz kuru ceri. Tas var sagādāt vilšanos, bet ir svarīgi atcerēties, ka tā ir Dieva draudze, un Viņš parūpēsies par Savu draudzi.

Dievs nav aicinājis mani, lai es būtu veiksmīgs un mani sauktu par super vadītāju, vai arī super mācītāju, jo patiesībā esmu vienkārši Jēzus sekotājs, Dievs ir aicinājis mani būt uzticīgam ar man dotajām dāvanām un žēlastību.

Ir svarīgi atcerēties, ka Dievam ir ceļš. Dievs nevienam nepagriež muguru. Dievs ir Dievs.

Vai, jūsuprāt, cilvēks var piedzīvot Dievu tikai Garīgi vai arī ir iespējams Viņu sajust fiziski?

Dievu ir iespējams piedzīvot arī fiziski, piedzīvot viņa klātbūtni. Var arī izbaudīt viņa klātbūtni ar fizisku reakciju, piemēram, raudot vai trīcot. Vai vienkārši atrodoties brīnišķīgā mīlestības atmosfērā. Jūs varat piedzīvot Dievu fiziskā vai garīgā veidā, vai abu kombinācijā. Personīgi esmu piedzīvojis Dieva klātbūtni ar fizisku ķermeņa reakciju. Manī nebija šaubu, ka tas ir Dievs. Esmu piedzīvojis to vairākas reizes, bet nekad neesmu redzējis Dievu. Es zinu cilvēkus, kuri ir redzējuši Dievu, un man nav iemeslu par to šaubīties.

Mēs pieņemam, ka jūs ticat tam, ka Bībelē   aprakstītais ir patiesība, bet vai ticat tam, ka Bībeli sarakstīja Dievs, atklājot Savu vēstījumu cilvēkiem, kuri to pierakstīja?

Es domāju, ka Bībele ir Dieva Vārds, kas atklāj Dievu. Dievs atklāj Sevi caur Savu Vārdu. Tagad mums ir tik daudz lietu pierakstītas, vai ne? Bet toreiz viņiem rakstīt jebko bija ļoti, ļoti dārgi. Mums, piemēram, vienīgā zināmā reize, kad Jēzus kaut ko rakstīja, bija tad, kad ebreji pieķēra sievieti laulības pārkāpšanā un Jēzus kaut ko  uzrakstīja uz zemes. Ebrejiem tolaik bija ļoti labi attīstīta verbālā kultūra, tādēļ viņi ļoti precīzi dažādos veidos  mācēja atstāstīt. Arī Jēzus izmantoja dažus no šiem veidiem, piemēram, kad viņš stāsta savas līdzības. Teiksim, līdzība, ko Viņš stāsta par sievieti, kura  pazaudēja monētu. Viņa sasauca visus savus kaimiņus, lai nosvinētu, ka bija atradusi to, ko bija pazaudējusi. Šo līdzību mēs varam atrast Marka, Mateja un Lūkas  evaņģēlijā. Tur tas ir ierakstīts vienu reizi. Es domāju, ka Jēzus stāstīja šo stāstu 10 vai pat 20 reizes, jo Jēzus   gribēja, lai viņi atceras. Tātad tas, kas mums ir evaņģēlijos, ir tas, ko cilvēki nolēma ierakstīt uzskatot, ka Dieva vadība ir vissvarīgākā. Manuprāt, Jāņa evaņģēlijā tas ir 20.nodaļā rakstīts, kur Jānis saka, ka par Jēzu varēja pateikt daudz vairāk, bet tas piepildītu daudzas grāmatas. Bet šis ir rakstīts, lai jūs zinātu, ka Jēzus ir Kristus. Un, ja  jūs Jēzum ticat, jūs atradīsit gaismu. Nē, es nedomāju, ka Bībelē rakstītais ir Dieva diktēts,  bet nav šaubu, ka Dievs ir daļa no tā un Dievs pilnībā atklāj Sevi Savā Vārdā.

Vai domājat, ka Dieva pacietība ir neizmērojama un kā jūs to esat pieredzējis savā dzīvē?

Es ceru un domāju, ka evaņģēliji saka, ka tā ir. Tas, ka Dieva pacietība sniedzas daudz tālāk par cilvēka un tā pārsniedz to, ko mēs spējam iedomāties, ir labi. Manuprāt, es visu laiku piedzīvoju Dieva pacietību. Tā kā es esmu cilvēks un mēdzu kļūdīties, dažreiz arī vietās, kur man vajadzētu zināt vai es zinu labāk, esmu pārliecināts, ka Dieva pacietība pret mani ir lieliska. Un man par to ir atgādināts, kad redzu to pacietību savos bērnos pret maniem mazbērniem. Zināt, mazi bērni var jūs nogurdināt, piemēram, mans mazdēls ir neliels nemiera cēlējs, viņš dara visdažādākās lietas, kaut gan viņš zina, ka tas nav atļauts, bet viņš tik un tā dara pa savam, un reizēm to dara skatoties uz saviem vecākiem. Bet, neraugoties, uz to vecāki viņu joprojām mīl, un viņi zina, ka jābūt vienkārši pacietīgiem pret savu bērnu. Reizēm mani bērni nedaudz paceļ balsi pret maniem mazbērniem, sakot – nē, tev to nevajadzētu darīt-, bet viņi saglabā pacietību. Un, ja es pareizi lasu Bībeli, Jēzus to saka, ka cilvēks, ļauns būdams, dot saviem bērniem labas dāvanas. Cik vēl vairāk Debesu Tēvs dod Saviem bērniem. Tādēļ esmu diezgan pārliecināts, ka Dievs ir pacietīgs.

Baznīcās visbiežāk cilvēki dzird – Dievs ir mīlestība un piedošana, bet mazāk, ka Viņš ir dusmīgs, greizsirdīgs un arī kara Dievs. Kā jūs domājat – Dievs vai tomēr paši cilvēki liek šīs īpašības (mīlestību un piedošanu) izcelt biežāk nekā citas?

Visas šīs īpašības raksturo Dievu. Es domāju, Dievs nav dusmīgs, bet Dievs var kļūt dusmīgs. Viņš ir dusmīgs uz grēku, uz ļaunumu, uz visu, kas iznīcina dzīvi. Viņš dusmojas uz mums, kad mēs viens otram iznīcinām dzīvi, un dažreiz mēs to darām. Zini, tu arī vari dusmoties, un dažreiz Dievs uz mums dusmojas, bet Viņš ir lēns dusmoties un ātrs mīlēt un piedot.

Dievs  vairāk ir žēlsirdīgs nekā dusmīgs. Viņš ir labs.

Tādēļ, es domāju, ka mīlestības un piedošanas paaugstināšana ir patiešām svarīga. Dievs ir par piedošanu, bet tas   nenozīmē, ka Viņš ir apmierināts ar mūsu ļauno rīcību. Manuprāt, lasot evaņģēlijus, to var redzēt. Jēzus ir Dieva tēls – Dievs. Un Jēzus kļuva dusmīgs, bet Jēzus nekad nekļuva nemierīgs. Vai atceraties kuri izmantoja savu spēku apspiežot citus? Kuri citiem stāstīja, ka viņi nav pietiekami labi, lai Dievs viņus mīlētu? ..Tādēļ Jēzus izturējās stingri pret farizejiem un rakstu mācītājiem. Bet Jēzus bija maigs pret slimajiem un nabadzīgajiem,  manuprāt, tāds ir Dievs.

Vai esat piedzīvojis Dieva dusmas savā dzīvē?

Tās var piedzīvot, ja esi kaut ko sliktu izdarījis pret citu cilvēku. Teiksim izdarīju kaut ko tādu, par ko es zinātu, ka tas nav labi. Šādā gadījumā ir jālūdz piedošana Dievam un, ja iesaistīts vēl kāds, tad arī tai personai.

Vai ir kāda lūgšana, kas var aizvainot Dievu?

Es nedomāju, ka Dievs ir viegli aizvainojams. Manuprāt, ir  lūgšanas, kuras mums nevajadzētu lūgt, piemēram, lūgt svētību sev uz citu rēķina vai vērst savu lūgšanu pret kādu. Šādas lūgšanas nav pareizas, un patiešām mēs tādu lūgšanu piemērus varam atrast arī Psalmu grāmatā, bet tas ir tādēļ, ka esam ļoti cilvēcīgi. Es domāju, cilvēku  nespēju saprast, kādēļ viņu ienaidniekiem klājas tik labi, Dievam viņi jāsoda, kas noved pie tā, ka lūdzam- sodi manus ienaidniekus, tas ir cilvēcīgi, bet es nedomāju, ka Dievs bija aizvainots par šāda veida lūgšanām, savādāk tās nebūtu Bībelē. Tās skan diezgan aizskaroši, bet, es teiktu, ka viņi ir tikai cilvēki.

Mēs nezinām kā būtu labāk, bet Dievs zina, tādēļ ir lūgšanas uz kurām Dieva atbilde ir nē, es to nedarīšu.

Vai, jūsuprāt, Dievs ļautu pie sevis tuvoties cilvēkam, kura grēku sarakstu nav iespējams izlasīt 24 stundu laikā?

Dieva žēlastība nav ierobežota, ja cilvēks patiesi pievērš savu sirdi Dievam. Mēs, protams, varam norādīt uz  cilvēkiem vēsturē, kuriem ir daudz kas uz viņu   sirdsapziņām, piemēram, Staļins, Hitlers, bet arī mums pašiem ir kaut kas mūsu sirdsapziņā. Svarīga ir Jēzus  žēlastība un šī žēlastība sniedzas daudz tālāk par mūsu saprašanu. Iespējams, tu nepiekritīsi, ka šo cilvēku   sirdsapziņa tiek pielīdzināta mūsu sirdsapziņai, bet, ziniet, Dieva valstībā cilvēkiem, kuri pievērš savas sirdis Kristum, tiek piedots neatkarīgi no tā.

Vēlos noskaidrot jūsu domas, kad būtu vislabākais laiks meklēt Dievu un ar ko jūs ieteiktu labāk sākt?

Šādus jautājumu ir pētījusi zinātne, reliģija, psiholoģija. Šajos pētījumos  tiek aplūkotas dažādas reliģiskas   parādības, un viņi ir arī pētījuši pievēršanos un atklājuši, ka lielākā daļa cilvēku pievēršas Dieva meklējumiem, kad viņi ir jauni pusaudži. Tas ir arī iemesls, kādēļ jauniešu kalpošana ir tik svarīga. Kad jūs kļuvāt par kristiešiem? Es, personīgi, biju pusaudzis. Domāju, ka ir divi faktori – vecums un draugi. Manuprāt, tie, kas kļūst par kristiešiem caur draugiem, kuri dalās savā ticībā, ieaicinot tajā savus draugus, ir lielākā daļa. Protams, ir izņēmumi, bet lielākā daļa tie ir jauniešu.

Kāds būtu jūsu novēlējums avīzes veidotājiem un  lasītājiem?

Mans novēlējums būtu, lai „Bākuguns” turpinātu  iedvesmot cilvēkus spert nākamo soli, sekojot Jēzum. Un, lai „Bākuguns” kļūst par instrumentu, kuru nodot arī neticīgajiem cilvēkiem, lai viņi būtu iedvesmoti spert šo ticības soli pretī Jēzum!

Intervēja un konspektēja – Austra Peltmane un Laura Sudāre

skaties intervijas ierakstu angļu valodā šeit..