Vēstures sleja

III. NOSAUKŠU DAŽUS DATUS, KURI DER KĀ PIERĀDĪJUMS PAR PIEAUGŠANU ŽĒLASTĪBĀ. 
1. Kad cilvēka dzīvē parādas vairāk koncentrēšanās, t.i. kad viņa sirds aizņemta pieaugošā mērā ar vienu mērķi, un viņa izturēšanās vadošās pamudināšanas top tīrākas – var ar pārliecību sacīt, ka viņš pieaug žēlastībā.
Es domāju par to, ka arī dievbijīgi ļaudis savās darīšanās bieži vadās no dažāda rakstura pamudināšanām, starp kurām ir arī tīri egoistiskas. 
Kopā saņemot, šie iemesli iespaido cilvēku šai vai tai virzienā. 
Pieņemsim, mēs lūdzam cilvēkam naudu baznīcas vai lūgšanas nama būvei. Viņš var būt ar mieru dot naudu aiz dažādiem iemesliem. 
Viņam, varbūt, ļoti vēlama piem. pieklājīga telpa, kuras būve, varbūt, var atnest labumu viņa paša īpašumam, varbūt, pa daļai slavas kāre, vai tapt populāram. Šis viss pa daļai uz viņu var atstāt iespaidu, lai gan tai pašā laikā galvenais mērķis arī paliek dvēseļu glābšana un dedzība priekš Dieva darba. 
Tamlīdzīgā gadījumā ir skaidris, ka pamudināšana tikai pa daļai egoistiska un tādā mērā arī Dievam nepatīkama. 
No otras puses, grēcnieki ir pilnīgi egoisti iekš visa, kamēr atgriezts cilvēks meklē vispirms tā Kunga godu un dvēseļu glābšanu. Tur nevar būt šaubu, tomēr, kamēr viņš vēl nav nostiprinājies ticībā, viņam viegli, nepiedzīvošanas un nezināšanas dēļ, darīt daudz aiz personīgiem ieskatiem, tā kā labais darbs gandrīz taps izdarīts ne aiz tā iemesla, kādēļ tas darīts. 
Cilvēks, pieaugošs žēlastībā, katrā ziņā atsvabināsies no personīgām pamudināšanām, viņš top šķīstāks un viņa mērķis ir vairāk un vairāk vienīgi tik tā Kunga gods. 
Jūs, kas lasat šos vārdus, spriežat šai ziņā paši par sevi. 
Vai jūsu darbību vadošās paskubināšanas zaudē gadu no gada savu personīgo nokrāsu? Vai tās top šķīstākas? Vai jūs meklējat vispirms Dieva godu, aizmirstot sevi?
2. Cilvēks, pieaugošs žēlastībā, ļaujas vadīties vairāk no principa, kamēr jūtas uz to spēlē mazāku lomu. Tas, zināms, nenozīmē, ka viņam nebūtu jūtas, bet viņa darbi no tām ir pilnīgi neatkarīgi, tā kā viņš vai nu dara vai nedara šo vai to ātrāki aiz pārliecības, nekā no sajūsmas. 
Runājot par principu, es, saprotams, nedomāju, kādu tur radītu, brīnišķu elementu, kurš ielikts dvēselē vesels, bet vienkārši, kā pretstatu jūtām, runāju par ciešu prāta apņemšanos darīt, kas pienākas. 
Ļaudis, no jauna atgriezti, reti dzīvē vadas no principiem, bet drīzāki tiek aizrauti no savām jūtām, tā kā dažreiz grūti tos pārliecināt darīt tā, kā pienākas, ja tai pašā laikā viņu jūtas to pašu neapstiprina. 
Tomēr, kad pieaugšana žēlastībā iet pareizu gaitu, viņi iemācas paklausīt tā Kunga pavēlēm, nepiegriežot vērību savām jūtām. 
Savas atgriešanās primā laikā cilvēks tiecas saskatīt kristīgajā gājumā tikai jūtas un sajūsmu, tā kā Dievam patīkamus uzskata tik tos darbus, kuri sākti zem spēcīga gara pacilātības iespaida, kaut gan arī citi būtu darīti aiz paklausības tam Kungam un vēlēšanos Viņa priekšā būt taisnam savos pienākumos. 
Izejot no šī stāvokļa, viņš nereti kavējas sava pienākuma izpildīšanā, gaidīdams uz jūtu aizdegšanos. 
Patiesībā lieta ir otrāda: jūtas rodas tik tad, kad cilvēks principa pēc stājas pie sava pienākuma izpildīšanas. 
Un katrreiz, ja viņš tā radis aiz Dieva bijāšanas, visā varbūtībā radīsies tā sajūsma, kuru tā gaida jaunatgriezti. 
Un tā tad, pierādījumam par pieaugšanu žēlastībā der: pieaugoša cienības sajūta pret Dieva prātu, ar lielāku apņemšanos to izpildīt, un pastāvīgu cenšanos darīt tā, kā to prasa Dievs, un tas ir mūsu pienākums. 
3. Pieaugoša mīlestība uz Dievu ir otris svarīgs pierādījums par pieaugšanu žēlastībā. 
Tas vēl nenozīmē, ka visos gadījumos apzinīgi pieaugtu mīlestības jūtas uz Dievu, bet piekāpšanos Dieva ceļiem un Viņa pavēlēm, visādā ziņā lielākā mērā. Kā piemērs var noderēt pastāvīga mīlestības attīstība pret tēvzemi un ģimeni. 
Cilvēks agrā jaunībā reti kad karsti mīlē savu tēviju, bet samērā ar to kā top par vīru un top saprātīgāks, ja valsts top pārvaldīta labi, viņa pieķeršanās aug un nostiprinājās, tā kā vecumā īsts patriots ir gatavs ar ieroci rokā, ja vajadzīgs, iziet uz kaujas lauka atsist draudošo tēvzemei ienaidnieku.
To sakot, zināms, es nedomāju, ka pieaugoša mīlestība dzītu cilvēkus pie miesīgiem ieročiem, bet, ja viņi patiesi tā Kunga draugi, viņu pieķeršanās un uzticēšanās Viņam, nešaubīgi vairosies, samērā tik, cik tie padosies Viņa vadībai. Pieaugoša pieķeršanās atkal parādīsies pieaugošā godbijībā pret visām Dieva pavēlēm. 
Tur vēl jāpiezīmē, ka ja vairojas pienākuma sajūta, pastāvīgi, tādā pat mērā vairojas mīlestības sajūta, lai gan ne katreiz tā notiek. 
Dažāda veida iemesli var darboties cilvēkā tā, ka viņš maz sajutīs pārmaiņu savās jūtās, kamēr viņa pārliecības spēks pieaugs. 
Lai mani nepārprastu, atkārtoju, ka runādams par principu, es saprotu, pareizu, īstu un stingru apņemšanos izpildīt savu pienākumu. Tā kā cilvēkam, kurš pavirši izturās savos pienākumos un tai pašā laikā sirds ir auksta, nekādā ziņā nav tiesības domāt, ka principi viņā nostiprinātos un augtu. Principu nostiprināšanās stāv sakarā ar progresējušu paklausību un tādēļ cilvēks, kas izturas vieglprātīgi pret savu pienākumu, nekādā ziņā nepieaug žēlastībā.
(Sekos turpinājums)