Vēstures sleja

Konkrēti šis vēsturiskais raksts atrodams 1923.gada novembra mēneša izdevumā “Kristīgs Aizstāvis” Nr.11. un arī mūsu mēnešrakstos tas tiks sadalīts vairākās daļās. Pieaugšana žēlastībā ir ārkārtīgi svarīga tēma, kura mums katram kristietim ne tikai jāapzinās, bet arī regulāri jāseko līdzi vai šī pieaugšana mūsos nav apstājusies vai pat pilnībā pazudusi. Finnejs izaicina mūs domāt paškritiski, jo kā nekā to pazaudējot, mēs varam arī atkrist no ticības. Doktors un profesors Čārlzs G. Finnejs (1792-1875) bija Amerikas presbiteriešu baznīcas sludinātājs. Lai gan viņa bērnība un jaunība bija pavadīta Baptistu baznīcā. Dr. Finnejs iesākumā mācījās jurista zināšanas, taču vēlāk brīnišķīgi un pat dramatiskā veidā tika aicināts sludinātāja amatā. Viņš bija viens no ievērojamākajiem tā laika sludinātājiem. Simtiem, tūkstošiem ļaužu gan Amerikā, gan Anglijā caur viņa sludināšanu nākuši pie dzīvas ticības uz Jēzu Kristu, tāpat arī caur viņa uzrakstītām runām. Viņa personīgais dzīves stāsts ir brīnišķīgs un dzīva liecība par Dieva vareno spēku un darbību, ko ceram kādā no izdevumiem jums atklāt. 

Pieaugšana Žēlastībā

1.daļa 
Dr. Č.Finnejs
Pieaugat…. žēlastībā 2.Pēt. 3:18

Vārdam “žēlastība” Sv.Rakstos ir vairākas nozīmes. Lietots attiecībā uz Dievu tam cits jēdziens, nekā attiecībā uz cilvēku. 
Pirmā gadījumā “žēlastība” nozīmē nepelnītu labestību, un teologi arī tādā jēdzienā šo vārdu lieto, ja tas attiecas uz Dievu. 
Attiecībā uz cilvēku vārds “žēlastība” nozīmē svētumu. Proti, tai jēdzienā viņš arī lietots augšminētā pantiņā, un pieaugšana žēlastībā nav cits nekas, kā pieaugšana svētumā, progresējošā līdzībā ar Dieva raksturu. 

Aplūkojot šo jautājumu, es pieturēšos pie sekojošas kārtības:
I Aizrādīšu, ko nozīmē pieaugt žēlastībā.
II Aizrādīšu uz dažām lietām, kuras nepierāda pieaugšanu žēlastībā. 
III Aizrādīšu uz dažiem pierādījumiem par pieaugšanu žēlastībā. 
IV Aizrādīšu uz to, kādā kārtā ticīgie var pieaugt žēlastībā. 
V Nosaukšu dažus pierādījumus par atkrišanu no žēlastības.  


I.KO NOZĪMĒ PIEAUGT ŽĒLASTĪBĀ?
Pieaugt žēlastībā – nozīmē arvienu vairāk un vairāk piemēroties Dieva prātam, visās darīšanās vairāk un vairāk vadīties no tiem likumiem, no kuriem vadījās tas Kungs. 
Tas Kungs iekš visa, ko dara, vadās no viena visu apņemoša nolūka un proti: Viņš vēlas būt slavēts caur svētuma un svētlaimības ievešanu visā pasaulē…
Šī mērķa sasniegšanai Viņš parādas pats sevī. Šim mērķim jābūt arī mūsējam. Mums jācenšas uz to, lai arvienu vairāk un vairāk izveidotu sevī Dieva raksturu; kalpotu kā Dieva līdzības atspīdums, citiem vārdiem, lai taptu arvienu vairāk un vairāk līdzīgāki Viņam. Tā būs pieaugšana žēlastībā, t.i. arvienu vairāk pieaugoša paklausīšana tā Kunga vārdam, kam sekos svētums pieaugošā mērā. 
 
II. AIZRĀDĪŠU UZ DAŽĀM LIETĀM, KURAS NEPIERĀDA PIEAUGŠANU ŽĒLASTĪBĀ, LAI GAN ĻAUDIS BIEŽI TĀS PIEŅEM PAR TĀDĀM. 
1.Tas fakts, ka dāvanas cilvēkā attīstas, vēl nerodas par neapgāžamu pierādījumu, ka viņš pieaudzis žēlastībā. 
Cilvēks, kas vārda pēc ticīgs, var savas dāvanas papildināt. Par piem. var lūgt ar pieaugošu dedzību, sludināt ar lielu aizrautību, pamācīt pārliecinoši utt., un tomēr neiet uz priekšu svētumā. Cilvēka attīstība zināmā darbā ir pilnīgi dabīga; par piem. cilvēks, kurš nodarbojas ar sludināšanu, vai paskubināšanu un ir centīgs, visādā ziņā iegūs izmanību un spēku. Šāda attīstība iespējama un pie visa tā pieaugšana žēlastībā var izpalikt. Var aizgrābjoši lūgt un sludināt satricinošā spēkā un tomēr nebūt žēlastībā. 
Tas notiek diezgan bieži. 
No otras puses arī tā ir patiesība, ka cilvēks, kas žēlastībā, ja ar šo nodarbojas, samērā ar pieaugšanu žēlastībā, papildinājas arī savās dāvanās. 
Ikkatris, kas mēģinājies paklausībā tam Kungam, visādā ziņā šajos mēģinājumos arī pieaugs, citādi tas nevar būt. 
Tādēļ, ja cilvēks nepieaug dāvanās, tad tā skaidra pazīme, ka viņš nepieaug arī žēlastībā, lai gan no otras puses veiksme vienā vai otrā nozarē, tādu pieaugšanu nepierāda, tā kā tā aizsniedzama ar iemanīšanos neatkarīgi no garīgā stāvokļa. 
2.Pieaugšana atzīšanā nav pierādījums par pieaugšanu žēlastībā. 
Žēlastībai, saprotams, ir vajadzīga atzīšana, un pieaugšana vienā prasa arī pieaugšanu otrā; bet te nav jāsaprot, ka pieaugšana atzīšanā līdzinājas pieaugšanai žēlastībā, jo atzīšana un žēlastība ir divas dažādas lietas. 
Cilvēks var tikt tālu atzīšanā un tai pašā laikā viņš nemaz nestāv žēlastībā. Viss var būt, ka atzīšanā pieaug arī ellē, lai gan tur par žēlastību nevar būt ne runas. Pieaugšana atzīšanā, kā rādas, ir elles galvenais elements. Tur pazīst Dievu, zin arī Viņa likumus, atzīst visu skaidrāki un dziļāki, pazīst arī savu grēku un jo vairāk pazīst, jo vairāk cieš. 
Tur pieaugošā mērā atzīst, ko nozīmē Dieva pazemība, bet tas neatnes nekāda labuma. 
 
3.KAD CILVĒKS PATS IEDOMĀJAS, KA PIEAUG ŽĒLASTĪBĀ, TAD TAS VĒL NEPIERĀDA, KA TAS PATIESI TĀ. 
Pilnīgi iespējams, ka pats domā, ka garīgi attīstas, pie tam apkārtējiem redzams, ka cilvēks ne tikai neiet uz priekšu, bet ka notiek tā pretdaļa, – slīd atpakaļ, cilvēks, kad garīgi atpakaļ iet, parasti pats to neievēro. 
Bet otrādi, kā nocietinājušies grēcinieki, tā godīgi grēcinieki parasti pārliecināti, ka tikumiskā ziņā tie top labāki, bet patiesībā tā nemaz nav. 
Kā tāda pašapmānīšanās iespējama, tas katram būs saprotams, kas šo jautājumu tik drusciņ nopietni pārdomās. 
Cilvēka sirdsapziņa, kad tas garīgi nolaižas, neizbēgami sacietē un pēc tā mēra, kā viņš to apdullina un baidās gaismas, viņa prāts pastāvīgi aptumšojas. Tādā kārtā viņš top mazāk jūtīgs pret grēku, iedomājas, ka viņš garīgi pieaugot un var palikt tādos bailīgos maldos, pateicoties tam, ka viņa sirdsapziņa snauž. 
Pieņemsim, ka cilvēks, kas vārda pēc ticīgs, piepeši jūt, ka viņš ātri pieaug žēlastībā. 
Tādā gadījumā fakts ir vairāk kā apšaubāms un tā iemesls ir acīm redzams. 
Garīgo pieaugšanu visādā ziņā pavada pieaugšana skaidrā, noteiktā tā Kunga pavēļu plašuma atzīšanā un līdz ar to pieaugošā riebuma sajūtā pret grēku. 
Bet cik cilvēkam skaidrāka saprašana par ideālo līmeni, tik daudz stingrāki viņš tiesās pats sevi, t.i. viņš sapratīs, ka viņš vēl tālu no tās pilnības un svētuma pakāpes, kādu no viņa gaida tas Kungs. 
Zināms, salīdzinot sevi ar zemāku līmeni viņš par sevi iegūs apmierinošāku ieskatu. 
Tas mums arī izskaidro lielo starpību cilvēku vērtēšanā, attiecoties uz savu un stāvokli pret baznīcu. 
Līmenis, pēc kura mēro, nav vienāds. Tādēļ, ja kāds žēlojas par draudzes vai baznīcas stāvokli, atrazdams brāļus aukstus, tad otris tam pārmet tiesāšanu un brīnas, kā var spriest tik stingri par tiem, kuri, pēc viņa domām, tādu tiesāšanu nav pelnījuši. 
Patiesībā lieta ir tā, ka viņš tādēļ nenovēro baznīcas auksto atmosfēru, ka pats ir auksts un savu stāvokli nesajūt tādēļ, ka viņa mērs nav pareizs. Viņš nespriež par sevi tā Kunga skaidrajā likuma gaismā. 
Tas, kas savas acis aizver, neredz sevī netīrumus un tura sevi vēl par pieklājīgi glītu, kamēr visi ap to, tā izskata dēļ, uztraucas. 
Man gadījies novērot, ka tās personas, kuras patiesi ātri uz priekšu iet garīgā ziņā, viszemāk vērtē sevi un savu attīstības pakāpi. 
Zināms, ar to es nenoliedzu to, ka cilvēks, kurš saprot jautājumu, zin pierādījumus, kas liecina par pieaugšanu žēlastībā, salīdzinot savu pagātnes stāvokli ar tagadējo, var pārliecināties, ka viņš pieaugšanā iet uz priekšu. Tomēr neskatoties uz to, viņš nepārlikdams pagātni, bet tikai salīdzinādams sevi, kāds viņs ir, ar Dieva prasību līmeni, visādā ziņā nonāks pie slēdziena, ka viņa lieta neiet vis uz labo pusi, bet slikto. Tomēr es atkārtoju vēl reizi, ja šis cilvēks, zinādams, kas ir pieaugšana žēlastībā un kādi tai pierādījumi, visu doto labi apsver, tad tas bez šaubām, var noteikti zināt, ka pieaugšana viņā notiek, lai gan tai pašā laikā grēka apziņa viņā vēl pavairojas. 

(Sekos turpinājums.)

Sagatavoja un tulkoja no vecās latviešu drukas – Kristīne Rozefelde

Address
304 North Cardinal St.
Dorchester Center, MA 02124

Work Hours
Monday to Friday: 7AM - 7PM
Weekend: 10AM - 5PM