Dievs atvēra man acis un palīdzēja pieņemt faktu, ka es domāju par problēmu kopš brīža, kad pamostos no rīta, līdz brīdim, kad liekos gulēt. Un pat naktī pamostoties tā ir mana pirmā doma. Lai gan es stāvēju pretī, tomēr vairāk domāju par problēmām, nekā par Bībeles apsolījumiem, kuros stāvēju.

Iesākumā es domāju, ka palīdzēšu viņiem, taču pēc kāda laika sapratu, ka tas nebija par MANI, kas palīdz VIŅIEM, bet gan par draudzības, mīlestības un rūpju piedāvāšanu, kā arī cenšanos rast kopīgu ceļu.

Tieši tā tas arī ir – neizsakāma pateicība, ka no pašām pirmām bērnu dienām man ir mācīta dievbijība. Dievs ar mani ir bijis vienmēr. Viņš mani ir auklējis, piedevis, atjaunojis un devis spēku jebkurā mirklī, stundā vai ilgākā laika sprīdī. Arī pēc vairākiem gadiem, kad biju Viņu aizmirsusi. Jēzus Kristus ir vienmēr mani sargājis – lai Slava un Gods vienmēr Viņam vienīgam.

*

Bet Dievs arī devis mums brīvu izvēli, kam līdzināties… Vai mēs cenšamies pēc līdzības, kurā esam radīti? Vai arī līdzināmies tiem, kuri netic Dievam? Tik kārdinoši ir pasaules labumi, pasaulīgi tikumi. Jo tā ir vieglāk dzīvot – peldēt pa straumi dzīves laivā ar nosaukumu „VISI DARA TĀ”.

Patiess mierinājums atnāk tikai no Dieva. Dievs zina ik katru tavu nodzīvoto dienu un arī to kuru vēl neesi piedzīvojis!  Vēl jo vairāk Dievs zin visus tavus notikumus, pārpratumus, apstākļus kādos tu esi pašlaik. Viņš saprot tavas ciešanas un sirds sāpes. Viņš jūt tev līdz.

Ceļā atpakaļ pie reiz pazaudētā svētuma, ceļā pie Dieva žēlastības ir meklējama dziedināšana mūsu sirdīm, patiesa ticība un neviltota pateicība. Ceļā, kura galā, lai Dievs mūs svētī, mēs visi saņemtu Dieva uzslavu. Visi. Nevis viens no desmit.

Vasarsvētku rītā Jeruzalemē mācekļi atradās aiz slēgtām durvīm, būdami pārņemti paši ar sevi un viens ar otru. Viņi prātoja par savām pieredzēm un neveiksmēm. Es varu iztēloties, ka viņi runāja par Jēzus augšāmcelšanos un par to, ko Viņš bija domājis, sakot, lai tie gaida Jeruzalemē tikmēr, kamēr saņems spēku no augšienes. Viņi ir gaidījuši jau desmit dienu, un neviens no viņiem nezina, cik ilgi viņiem vēl būs jāgaida. Nu jau ir pienākusi Vasarsvētku diena, ebreju Pashā svinību beigas un Dieva likuma – desmit baušļu – svinības.

Gara dāvanas ir dotas draudzei KOPĪGAM labumam, tas ir priekšnoteikums, lai dāvanas tiktu lietotas rakstos norādītos veidos. Nevis sevis celšanai, nevis lai kaut ko parādītu, bet Dievs ir piešķīris, lai būtu labums draudzei un kopienai. 

***

Nepieciešama stingra uzmanība uz acīm, ausīm – jā un uz visām ārējām jūtām, citādi tie katrā ziņa būs pavedēji uz grēku. Tuvojas briesmas – tūliņ vērs savas domas uz citu pusi. Pietiek tik lai dotu tām drusku brīvības un neizbēgami iekritīsi, kur neder. Redzi, kur rodas atbildība! Griba pārvalda domāšanu, un tādēļ no manis atkarājas, domāt to, vai citu un tādā kārtā iespaidot savas jūtas. Tā tad es esmu atbildīgs par tām.

Apziņa, ka Dievs mani ir radījis un svētījis, pat pirms mani vecāki ir sākuši par to domāt, vērš manu skatu vairāk uz Viņu, tuvāk Viņam. Es esmu Viņa meita un Viņš ir mans Tētis. Viņš, tā pat kā mani vecāki, ir man līdzās domās un darbos. Esmu pagodināta nest Viņa vārdu cilvēkiem un atgādināt ka ikviens esam Dieva bērns, lai kur mēs ietu!