Nometnes programma tika veidota tā, lai pat mazākā aktivitāte būtu saistīta ar nometnes mērķi- ieraudzīt prieku Dieva dotajās lietās mums apkārt. Pateicoties Dievam, tas pavisam noteikti izdevās caur radošām aktivitātēm, sporta spēlēm, lekcijām, svētbrīžiem, pielūgsmes laikiem, dejām un visbeidzot vienkārši caur kopā būšanu.

Debesu Tēvs man māca pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir patiesībā. Vēl vairāk – Dievs man māca savus tuvākos mīlēt, neskatoties uz viņu vārdiem vai darbiem. Māca man nedusmoties, neapvainoties, nenosodīt. Prātā nāca vārdi –
VIENĪGI DIEVS IR UZTICAMS.
Vajadzīga liela drosme, lai paraktos sevī dziļāk un atzītos paši sev, ka neesam balti un pūkaini kā pirmais sniegs. Vai tev un man vienmēr apkārtējie var uzticēties?

Tava ticība tevī ienāca tajā brīdī, kad tu pieņēmi Jēzu Kristu par savu Glābēju un Kungu.

Kāpēc Pāvils un Sīla to darīja? Jautājums „kāpēc” ir ļoti svarīgs jautājums, kuru uzdot mums pašiem. Kāpēc mēs darām to, ko mēs darām mūsu draudzēs? Pasludinām Labo Vēsti cilvēkiem un dalāmies ko nozīmē būt par kristieti, kā tas ir ietekmējis un veidojis mūsu personīgo dzīvi…

Es slavēju un pateicos Dievam, par Viņa klātbūtni ik vienā lietā un manā lēmumā, bet vai tas patiešām ir tik viegli cik izklausās? Mana atbilde ir – NĒ! Uzticēties Dievam, tādā saspringtā laikā, nemaz nav viegli, rast idejas un domas arī var nebūt viegli, tu vari justies iztukšots, bezspēcīgs, bez vēlmes kaut ko darīt, mēs esam tikai cilvēki, tā mēdz notikt! Taču šis ir tas lūzuma punkts, kad tev jāsaprot, ka bez Viņa palīdzības, savā spēkā, tu nespēsi paveikt daudz.
DIEVS IR IEDVESMAS AVOTS!

Draugs, priecīgs vai bēdīgs zini Dievs aicina tevi šodien pieņemt un nostāties uz dzīvības ceļa, kas ir Jēzus Kristus! (Apustuļu darbi 2:28; Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Dievs atvēra man acis un palīdzēja pieņemt faktu, ka es domāju par problēmu kopš brīža, kad pamostos no rīta, līdz brīdim, kad liekos gulēt. Un pat naktī pamostoties tā ir mana pirmā doma. Lai gan es stāvēju pretī, tomēr vairāk domāju par problēmām, nekā par Bībeles apsolījumiem, kuros stāvēju.

Iesākumā es domāju, ka palīdzēšu viņiem, taču pēc kāda laika sapratu, ka tas nebija par MANI, kas palīdz VIŅIEM, bet gan par draudzības, mīlestības un rūpju piedāvāšanu, kā arī cenšanos rast kopīgu ceļu.

Tieši tā tas arī ir – neizsakāma pateicība, ka no pašām pirmām bērnu dienām man ir mācīta dievbijība. Dievs ar mani ir bijis vienmēr. Viņš mani ir auklējis, piedevis, atjaunojis un devis spēku jebkurā mirklī, stundā vai ilgākā laika sprīdī. Arī pēc vairākiem gadiem, kad biju Viņu aizmirsusi. Jēzus Kristus ir vienmēr mani sargājis – lai Slava un Gods vienmēr Viņam vienīgam.

*

Bet Dievs arī devis mums brīvu izvēli, kam līdzināties… Vai mēs cenšamies pēc līdzības, kurā esam radīti? Vai arī līdzināmies tiem, kuri netic Dievam? Tik kārdinoši ir pasaules labumi, pasaulīgi tikumi. Jo tā ir vieglāk dzīvot – peldēt pa straumi dzīves laivā ar nosaukumu „VISI DARA TĀ”.

Patiess mierinājums atnāk tikai no Dieva. Dievs zina ik katru tavu nodzīvoto dienu un arī to kuru vēl neesi piedzīvojis!  Vēl jo vairāk Dievs zin visus tavus notikumus, pārpratumus, apstākļus kādos tu esi pašlaik. Viņš saprot tavas ciešanas un sirds sāpes. Viņš jūt tev līdz.